1938. gada 20. oktobrī. Kur rast darba rokas laukiem? 0
Pirms 80 gadiem Jelgavas pilī noritēja Latvijas Lauksaimniecības kameras zemkopības, lopkopības un kultūrtehnikas sekciju kopsēde, kurā viens no centrālajiem jautājumiem bija akūtais darbaspēka trūkums laukos. 30. gados Latvijas lauksaimniekiem jau ik sezonu vajadzēja 20 – 40 tūkstošus viesstrādnieku no Polijas un Lietuvas.
Tā bija realitāte, ar kuru K. Ulmaņa valdībai nācās samierināties un paralēli meklēt tai kādus risinājumus. Lauksaimniecības kameras priekšnieks Rūdolfs Dzērve sanāksmē paziņoja: “Pēdējā laikā radušies daži jauni apstākļi, kas neļauj cerēt uz jūtamāku uzlabošanos laukstrādnieku jautājumā nākošajā saimniecības gadā. Tāpēc lielāka vērība piegriežama lauksaimniecības mehanizācijas pasākumiem. Darba roku taupīšanai ieteicams vispār pievērsties vairāk tām kultūrām, kas prasa mazāk darbaspēka.”
Klātesošajiem tika ieteikts popularizēt cukurbiešu un kultivētu zālāju audzēšanu, kas prasīja mazāk ikdienas rūpju. Tajā pat laikā atskanēja balsis, ka “nav apsveicama parādība, ka tirgū nāk daudz tādu mašīnu un rīku, kuru daļas nav sakārtojamas bez kalēja palīdzības”.
Bieži kritika skanēja Latgales virzienā – tur daudzās saimniecībās esot “liekas darba rokas” un cilvēki esot “atradinājušies no darba”.
Doma, ka latgalieši varētu aizstāt poļus un lietuviešus, taču ir kūtri darba meklētāji pie citu novadu saimniekiem, gan neizskanēja pirmo reizi – ko tādu varēja dzirdēt jau vismaz kopš 20. gadsimta sākumā. Atrada arī vaininiekus: “Katoļu garīdzniecība joprojām vēl tiecoties atrunāt it īpaši Latgales jaunāko paaudzi no darba meklēšanas pārējos valsts apgabalos, kur tai it kā draudot morāliska samaitāšana.” Diemžēl atrisināt lauksaimniecības problēmas Latvijai vairs nebija izredžu – Otrā pasaules kara sākums darbaroku trūkumu saasināja vēl vairāk.
