Ebreju veikala bloķēšana Nirnbergā 1935. gadā.

Pirms 80 gadiem, antisemītismam nacistiskajā Vācijā pieņemoties spēkā, tika pieņemti jauni regulējumi likumā par vārdu un uzvārdu maiņu, ko mūsdienu Vācijas vēsturnieki vērtē kā Hitlera režīma pirmo soli ebreju “iezīmēšanā” ceļā uz holokaustu. Likums noteica, ka visiem ebrejiem, ja vien tiem jau nav vārds, “kas vācu tautā tiek uzskatīts par tipiski ebrejisku”, līdz 1939. gada 31. janvārim dokumentos jāpievieno savam vārdam “Izraēls” vai “Zāra”. Tāpat tika noteikts, ka jebkurā saskarsmē ar valsts iestādēm vai uzņēmējdarbībā personai jālieto tas vārds, kas to padara atpazīstamu kā ebreju. Tiem, kas to nedarītu, pienāktos līdz mēnesim ilgs cietumsods, bet, ja vārda slēpšana notikusi ar nodomu, – līdz sešiem mēnešiem. Tā bija iekšlietu ministra Vilhelma Frika ideja vērsties pret tiem ebrejiem, kas jau bija asimilējušies vācu kultūrvidē un sabiedrībā, pēc nacistu domām “slēpās”, tāpēc bija “jāatmasko”. Tādiem pieskaitīja arī tos, kuru priekšteči 19. gadsimtā bija nopelnījuši vācu dižciltīgo dzimtu uzvārdus. Asimilētā ebreju daļa šo rīkojumu noraidīja ar sašutumu un uztvēra kā ņirgāšanos, pazemojumu, jo Izraēls un Zāra skaitījās komiski, “prasti” vārdi. Protestēt viņi vēl varēja, taču nacisti to vairs vērā neņēma.