Uldis Šmits: 1937. gads tepat līdzās? Valsts terorisma metodes 21. gadsimta Eiropā 7
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā ir Krievijā un Baltkrievijā jau iesakņota politiska parādība – ar likumu noteikt par teroristiem un ekstrēmistiem atsevišķas personas vai personu grupas, kuras agrāk Padomju Savienībā dēvētu par citādi domājošajiem vai disidentiem.
Bet atšķirībā no pagātnē aizgājušajiem laikiem tagad šī ļaužu kategorija, kurai tiek dzītas pēdas reālajā un virtuālajā vidē, iegūst masveida raksturu.
Un tas jau sāk mazliet atgādināt kādu vēl agrāku PSRS vēstures posmu.
Alekseja Navaļnija dibināto fondu un reģionālo štābu atzīšana par ekstrēmistiskām organizācijām varētu skart krietni lielu cilvēku pulku – ne tikai aktīvistus, bet tāpat naudas ziedotājus vai jelkāda cita veida atbalsta sniedzējus, pasākumu apmeklētājus un materiālu izplatītājus.
Viņiem liegs tiesības pretendēt uz jebkāda līmeņa deputāta mandātu un draudēs kriminālatbildība.
Tikmēr tiek padarīts represīvāks arī likums par “nevēlamām organizācijām”, tāpēc Mihaila Hodorkovska izveidotā “Atvērtā Krievija” nupat paziņoja par pašlikvidāciju, lai aiztaupītu nepatikšanas saviem darbiniekiem. (Taču nav teikts, ka viņiem tās ies secen.)
Turklāt nevajadzētu piemirst par “ārvalstu aģentiem” – šis 2012. gadā ieviestais statuss laika gaitā ir tiktāl pilnveidots, ka tagad to var piemērot ne vairs tikai nevalstiskajām organizācijām, bet arī medijiem un atsevišķām personām, kas izrāda kaut mazākās sabiedriskās aktivitātes pazīmes.
Kādreiz padomju disidenti izvirzīja varai simbolisku prasību: “Ievērojiet savu Konstitūciju!” Viņu lozungu mēdz izmantot arī tagadējie opozicionāri, kuri būtībā ir patriekti no valsts oficiālās politikas (labākajā gadījumā), un runāt par opozīciju šī vārda vispārpieņemtajā nozīmē nav diez cik pamatoti.
Sacītais drīzāk attiecas uz visas publiskās telpas tīrīšanu.
Mūsdienu Krievijas simboliskā iezīme ir tā, ka Andreja Saharova simto jubileju “ārvalstu aģenta” statusā sagaidīja arī “Saharova centrs”, kas cenšas, cik nu tas iespējams, saglabāt viņa idejisko mantojumu, kā arī viņa sākotnēji vadītais “Memoriāls”, kas devis lielu ieguldījumu staļinisma noziegumu atmaskošanā. Bet tas nav vēlams valstij, kur varu pārņēmuši čekisti.
Savukārt Baltkrievijā Valsts drošības komiteja ir saglabājusi veco nosaukumu un veic režīma balsta funkciju.
Darba apjoms sevišķi pieaudzis pēc pagājušā gada prezidenta “vēlēšanām”, kad ievērojami papildinājās Lukašenko skatījumā neitralizējamo teroristu un ekstrēmistu saraksts.
Tajā bija iekļauts arī Romāns Protasevičs, kura gūstīšanas operācijas ietvaros nācās piespiedu kārtā nosēdināt Minskā “Ryanair” lidmašīnu.
Saskaņā ar Baltkrievijas VDK priekšnieka Ivana Terteļa klāstīto Protasevičs neapstrīdami ir terorists, “kaujinieks – algotnis” (jo žurnālista gaitās apmeklējis bataljonu “Azov” Austrumukrainā), organizējis masu nekārtības un vadījis ekstrēmistisku interneta izdevumu. Taču saraksts ir plašs, un ne visi atrodas aiz restēm.
Opozicionārās Koordinācijas padomes dalībnieki, patvērušies citās valstīs, turpina aicināt uz nevardarbīgu pretestību un nāk klajā ar apsūdzībām pret pašu Lukašenko.
Nobela prēmijas laureāte literatūrā Svetlana Aleksijeviča nesen vācu presei apgalvoja, ka Baltkrievijā norit “1937. gada terors tīrā veidā”.
Katrā ziņā Lukašenko režīms nu ir apliecinājis gatavību 21. gadsimta Eiropā piekopt valsts terorisma metodes.
Proti, zināmā mērā ārpolitiski pielāgoties Putinam, kurš šajā jomā vairs nejūtas tik vientuļš un varētu būt krietni ieinteresēts izmantot situāciju.
Baltkrievija gan vēl gluži nav integrēta Krievijas sastāvā (un penitenciārās sistēmas nav saplūdinātas kopā), tomēr Protasevičs uzskatāms arī par Kremļa ķīlnieku, tāpat kā pārējie politieslodzītie.
Rietumi viņu aizstāvībai izplata paziņojumus un reizēm iesaistās aizkulišu sarunās. Bet attieksmi ir iespējams paust dažādi – ne tikai oficiālo bažu formā vien.
Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli, kuru Maskava pasludinājusi par “persona non grata”, EP mājaslapā izteica priekšlikumu, lai “Romāna fotogrāfija būtu redzama Eiropas Savienības dalībvalstu galvenajās lidostās kā solidaritātes zīme un lai parādītu, ka mēs viņu nepievilsim”.
Minētā iniciatīva īstenota, piemēram, Šarla de Golla lidostā.
Šķietami sīks žests, kas kļūst ievērojams, ja rod atsaucību.
Arī karogu nomaiņai Rīgā ir diezgan skaļas atbalsis, kaut vai tāpēc, ka Baltkrievijas ģenerālprokuratūrā ierosināta krimināllieta pret Latvijas Ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču un galvaspilsētas mēru Mārtiņu Staķi.
Tomēr solidaritātes akcijas ar Baltkrieviju daudzviet pasaulē notika un vēl notiks zem baltsarkanbaltā karoga krāsām.
