Pirms 80 gadiem, 1934. gada 17. jūlijā, ekonomists Alfrēds Ceihners “Jaunāko Ziņu” ievadrakstā: “Latvija ar saviem 30 cilvēkiem uz 1 km2 arvien vēl ir viena no retāk apdzīvotām valstīm Eiropā.

Lasītākie

Kokteilis

Ūdensvīrs – orangutāns, Dvīņi – lapsa: kāds savvaļas dzīvnieks tu esi pēc zodiaka zīmes

Omīte noved līdz izmisumam telefonkrāpniekus, nogurdinot ar stāstiem par pīrādziņiem – jauns veids, kā tik galā ar noziedzniekiem 31

Viņi nebija muļķi: atklāj patieso iemeslu, kāpēc ziemeļkorejiešus tik steidzami aizvāca no frontes

Lasīt citas ziņas

Bet dažreiz valstij ir neizdevīgi un pat bīstami būt reti apdzīvotai zemei attiecībā pret citām biežāki apdzīvotām kaimiņvalstīm.” Tautas skaitīšanas rezultātu analīze liecināja – kaut arī Latvijā tolaik saglabājās minimāls dabiskais pieaugums (1933. gadā uz 1000 iedzīvotājiem dzimstība pārsniedza mirstību par 3,7 cilvēkiem), tā rādītāji strauji samazinājās. Turklāt izrādījās, ka latviešiem dzimstība ir mazāka par cittautiešiem. Pieaugums notika uz Latgales krievu rēķina. “Latvija lēnām paliek mazāk latviska un vairāk nelatviska un “latgaliska”,” tā Ceihners. Rīgas pilsētas statistiķis Ernsts Bulmerinks tad lēsa, ka 1950. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits sasniegšot maksimumu – 1,958 miljonus, bet sekošot kritums līdz 1,550 miljoniem 2000. gadā.