1933. gada 28. februārī. Reihstāga dedzināšana – signāls pilsoņu karam Vācijā 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem laikrakstu pirmās lappuses visā Eiropā lieliem burtiem vēstīja, ka iepriekšējās dienas, 27. februāra, vakarā Berlīnē notikusi Vācijas parlamenta Reihstāga ēkas dedzināšana. “Reihstāga dedzināšana – signāls pilsoņu karam Vācijā” pauda “Jaunākās Ziņas”, paredzot, ka šim notikumam būs tālejošas sekas.
Vācijas iekšlietu ministrs no nacistu partijas Hermanis Gērings jau bija paziņojis, ka parlamentu aizdedzinājuši komunisti, kas nākamajā dienā, tātad 28. februārī, plānojuši valsts apvērsumu. Bija aizturēts arī iespējamais dedzinātājs, holandiešu komunists Marinuss van der Lube, kuru ugunsdzēsēji, operatīvi ierodoties, bija atraduši ēkā. Ugunsgrēku bija izdevies samērā ātri likvidēt, taču cieta plenārsēžu zāle un Reihstāga kupols.
Jāpiebilst, ka nacisti vēlāk parlamentu remontēt nesteidzās, nams turklāt smagi cieta 1945. gada pavasara kaujās par Berlīni un pilnībā atjaunots tika vien 90. gados pēc Vācijas atkalapvienošanas, kad 1999. gadā atkal kļuva par Vācijas parlamenta, šoreiz Bundestāga, mājvietu.
Pilnīgas skaidrības par notikušā apstākļiem nav, taču mūsdienās uzskata, ka Reihstāga dedzināšana bijusi nacistu sarīkota provokācija, tā sauktā viltus karoga operācija (“false flag operation” – angļu val.), kur Lubem, kam drīz izpildīja nāvessodu, bijusi vien grēkāža loma.
Tiesai neizdevās pierādīt komunistu lomu dedzināšanā, taču ir pilnīgi skaidrs, kam tā bija izdevīga. Kanclera amatā nonākušā Ādolfa Hitlera nacionālsociālisti panāca ārkārtas stāvokļa izsludināšanu un virkni pret komunistiem un sociāldemokrātiem vērstu likumu pieņemšanu, tā neitralizējot politiskos konkurentus 5. marta parlamenta vēlēšanās.
Pēdējās vēl daļēji demokrātiskajās vēlēšanās pirmskara Vācijā nacisti kopā ar sabiedrotajiem ieguva 52%, kas jau martā ļāva kancleram Hitleram ar dažu politisku manipulāciju palīdzību praktiski kļūt par Vācijas diktatoru.
