Pirms 80 gadiem, 1933. gada 13. novembrī, Valkas apriņķa kalpa ģimenē piedzima dzejnieks Ojārs Vācietis – savā iekšējā pasaulē sarežģīta, pretrunīga un reizē traģiska personība. ”Ojārs Vācietis bija mūsu sirdsapziņa,” par viņu sacījis ne mazāk talantīgais dzejnieks Imants Ziedonis.

Lasītākie

Donalda Trampa atbilde uz jautājumu, par ko nevienam nav šaubu, pārsteidz pat pašus amerikāņus 44

Kokteilis

Pusdienu ceļvedis: ko vislabāk ēst pusdienās atbilstoši tavai zodiaka zīmei

RAKSTA REDAKTORS

“Ukraiņi man vienmēr ir teikuši – ja mums būs kāda šmuce, viņi būs klāt.” Saruna ar Jāni Slaidiņu par to, kā karš Ukrainā ir mainījis viņa dzīvi 44

Lasīt citas ziņas

”Pirmais, kas mūsu paaudzei atgādināja, ka literatūra nav nedz amats, nedz eksistences līdzeklis, bet ka vispirms tā ir IEDROŠINĀŠANĀS,” rak­stīja Regīna Ezera. Pats dzejnieks vienā no savām pēdējām intervijām ”Literatūrā un Mākslā” teicis: ”Manuprāt, dzeja ir pastāvēšanas veids, personības un to nesošās dzīvības pastāvēšanas veids.” Ojāra Vācieša 50. – 60. gadu dzejas krājumi lielākoties ir jauneklīgas degsmes pilni, ar patosu, tādi, kurus varēja izmantot arī ”komunisma celšanas” laikmeta kontekstā. Vēlākie, tādi kā “Melnās ogas” (1971), “Zibens pareizrakstība” (1980), “Si minors” (1982) jau ir filozofiskāki, zemtekstiem bagāti.