1932. gada 6. jūlijā. Ministra vēstījums padotajiem 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem prese ziņoja, ka iekšlietu ministrs Jānis Kauliņš, kurš amatā bija stājies 1932. gada marta beigās, devis īpašu rīkojumu sava resora darbiniekiem par uzvedību, dienesta pienākumus pildot. Rīkojums lielākoties attiecās uz birojos strādājošajiem: “Ierēdnis ir arī valsts pārstāvis, kuram jābūt par priekšzīmi visai sabiedrībai.
Viņam sevi jānostāda tā, lai sabiedrība, griežoties pie ierēdņa savu lietu kārtošanai, gūtu iespaidu un apziņu, ka ierēdnis savus pienākumus pilda pēc labākās sirdsapziņas, ar laipnību cenšas izrādīt lūdzējam visu iespējamo pretimnākšanu.
Ar šādu izturēšanos ierēdnis uzturēs prestižu un cieņu pret sevi un sabiedrībā paliks uzskats, ka ierēdnis patiesi strādā sabiedrības, bet ne savā labā.” Pie priekšraksta izdošanas ministrs bija nācis, konstatējot, ka padotajiem “diezgan bieži trūkst apzinības un viņi nejūtas saistīti savā dienesta vietā visu noteikto darba laiku (..) iztrūkst vai atraujas no darba, laiku pavada tērzēšanā, sarunājoties savā starpā vai ar privātām personām, bez vajadzības staigā no vienas istabas otrā, traucējot darbā savus kolēgas”.
Pārbaudē Rīgas prefektūras pārvaldē pat bija konstatēts, ka “darbinieks darba laikā apmeklē restorānus un lieto alkoholiskus dzērienus”. Kauliņā raisīja sašutumu tie, kas paaugstinājuma vai cita amata kārotāji, bet vērsās nevis pie tiešā priekšnieka, bet rakstīja ministram.
Bargi tika brīdināti arī intriganti: “Anonīmu sūdzību sūtīšanu par saviem darbiniekiem es uzskatu par augstākā mērā nekulturelu paņēmienu, un tādu, kas raksturo sūtītāju zemo morālisko līmeni.” Anonīmas sūdzības par ierēdņu personīgo dzīvi tikšot ignorētas, sūtītāji, ja tos uzzināšot – sodīti, bet tādas sūdzības, kas attiecas uz darba lietām, sūtītājam noteikti jāparaksta. Jāpiezīmē, ka Kauliņš pagātnē bija Latvijas armijas virsnieks, Neatkarības kara dalībnieks.
