1932. gada 27. oktobrī. Par zviedru laikiem 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem presē parādījās šāda Izglītības ministrijas izplatīta informācija: “6. novembrī Latvijai draudzīgā Zviedrija svin karaļa Gustava Ādolfa (1594–1632) nāves 300 gadu piemiņas dienu.
Izglītības ministrija atrod par nepieciešamu pieminēt Gustavu Ādolfu arī Latvijas skolās un tāpēc uzaicina skolu priekšniekus atzīmēt 7. novembrī, skolas mācības sākot, viņa kā brīva zemnieka aizstāvja, izglītības drauga un liela karavadoņa izcilus nopelnus.”
Tas bija kārtējais “ķieģelis” īpaši pirmskara Latvijā izplatītajā mītā par 17. gadsimta “labajiem zviedru laikiem” Rīgā un Vidzemē, kam mūsdienu vēsturnieki neatrod pamatojumu dokumentos un avotos.
Šīs mitoloģijas saknes iestiepjas vēl 19. gadsimtā, kad vācbaltu vēsturnieki vēlējās pretnostatīt protestantismu, kuru pārstāvēja Zviedrija un viņi paši, poļu katolicismam un krievu pareizticībai.
Ideoloģiskajā cīņā par to, kurš cīņā par Latvijas teritorijas “zemes kunga” tiesībām vēsturiski bijis gaišais tēls, daudz ko noteica mirkļa politiskie apsvērumi.
Arī latvieši sliecās atzīt par “labajiem” sen aizgājušos zviedrus, iepretī vāciešiem un krieviem, ar kuru kundzības niansēm līdz pat valsts nodibināšanai un arī pēc tam nācās saskarties ikdienā.
Idealizēšana uzplauka pagājušā gadsimta 20.–30. gados, kad Latvija ļoti cerēja uz politisku un ekonomisku tuvināšanos pārjūras kaimiņam. Kā zināms, šie ārpolitiskie sapņi neīstenojās, jo Stokholma uz Baltijas valstīm raudzījās iecietīgi, taču neieinteresēti.
Citējot LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesora Gvido Straubes pērn intervijā “Latvijas Avīzei” teikto: “Mēs esam uzbūruši “labos zviedru laikus”. Tā ir lieta, pie kuras vajadzētu ķerties kādam jaunajam vēsturniekam un noskaidrot, cik tad tie zviedri bija labi.”
