1932. gada 26. septembrī. Izglītības ministrs Daugavpilī 5
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Latvijas izglītības ministrs Atis Ķeniņš, dodoties uz pamatskolu skolotāju konferenci Daugavpilī, nolēma apmeklēt arī Daugavpils krievu ģimnāziju. Pieredzētais radīja “nopietnas pārdomas”, par ko ministrs pavēstīja “Jaunākajām Ziņām”. “Nepatīkamākais bija tas, ka šī ir pirmā mācību iestāde Latvijā, kurā nevarēju sarunāties latviski, jo ne viens, ne otrs no minētajiem darbiniekiem (skolas direktors un kancelejas vadītājs) latviski neprot.” Izrādījās, ka arī skolēni nemāk atbildēt uz visvienkāršākajiem jautājumiem, jo latviski nesaprot.
“Beidzot jautāju latviski stipri pieaugušai skolniecei – jaunavai, kas dažās atbildēs izrādījās inteliģentāka par daudziem citiem: “No kādas tautas likteņiem atkarājas jūsu nākotne?” Sekoja tūlītēja atbilde. “No krievu tautas.” Mēģināju to apšaubīt, aprādīdams, ka Krievijas laime vai posts mūsu dzīvi Latvijā tieši neiespaido un laikam nevarēs iespaidot arī nākotnē. Tad tā pati skolniece izteica domu, ka paliek no Krievijas kulturela atkarība.
Kad aizrādīju, ka no tam, kādi Maskavā ir vai būs teātri un mākslas iestādes, neatkarājas, vai Latvijā vai Daugavpilī būs teātri vai mākslas iestādes, un vēlreiz atgriezos pie tieša jautājuma, vai mūsu liktenis var būt atkarīgs no krievu tautas likteņiem, tad skolniece izvirza domu, ka, ja ne tagad, tad, kad Krievija būs atkal stipra.
Un, ja Krievija būtu tik stipra, ka viņa atkal kā 1709. gadā gribētu iekarot Latviju.” Ķeniņš neslēpa, ka uz jautājumu, pret ko tad “jūs, krievu jaunatne, vērsīsiet šautenes, pret krievu vai latviešu tautu”, atbilde nav sekojusi.
Ministrs sprieda, ka tāda domu gaita ir sekas krievu emigrācijas Latvijā un citur izplatītajiem rakstiem un “mutiskai propagandai, pret kuru ļoti pasīvi izturas arī vadošās krievu aprindas, it īpaši Latgalē, kur plašās masās joprojām pastāv noskaņojums, it kā tie, Latgales krievi, atrastos nevis savā valstī, bet ārpus savas īstās tēvijas.”
