1932. gada 16. augustā. Pārrobežas specifika 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem “Jaunāko Ziņu” korespondents no Jaunlatgales (Abrenes) vēstīja: “Jau pagājušajā rudenī no visām Krievijas robežjoslas sādžām sarkanarmieši padzina iedzīvotājus, pa daļai tāpēc, ka daudzi zemnieki bija pārbēguši Latvijā, pa daļa par liegšanos iestāties kolhozos.
Kas negāja ar labu, to mājām nogāza skursteņus un noplēsa jumtus, un, kad arī tas nelīdzēja, tad laida darbā šauteņu resgaļus. Mūsu robežsargu acu priekšā kāda zemniece sadauzīta līdz nesamaņai. Sādžas palika tukšas.
Tagad sarkanarmieši nodedzinājuši apmēram 50 sādžas. Visā pārrobežā, cik tālu vien var saredzēt, nav vairs nevienas mājas, izņemot robežsargu kordonus. Pie pašas robežlīnijas, iepretī Rītupei, šinīs dienās bija novērojama šāda uzjautrinoša aina. Kādas 20 krievu zemnieces pļāva auzas, bet divi vīrieši sēdēja druvas malā un spēlēja ermoņikas, laikam lai sievietēm būtu jautrāk strādāt, bet divi vīrieši kapināja izkaptis.
Īsi pēc pulksten 12 pļāvējiem atnesa pusdienas – kurvīti ar rudzu maizi un sīpolu lokus. Katra strādniece, muzikanti un kapinātāji dabūja nelielu riecienu maizes un dažus lokus.
Vairāk nekā. Pārnācēji stāsta, ka pat robežsargiem esot jāiztiek ar sausu maizi, sviestu un gaļu izsniedzot ļoti maz. Robežsargi sevišķi sūrojoties par to, ka vairs nesaņemot papirosus.”
