Tumsas draudi liek rīdziniekiem rīkoties 6
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem rīdzinieki uzzināja, ka pēc pāris mēnešiem Latvijas galvaspilsēta var nonākt tumsā, jo izsīks Andrejsalas termoelektrostacijai domātie akmeņogļu krājumi.
Šī pilsētas pārvaldē esošā spēkstacija kopš uzbūvēšanas 1905. gadā bija jaudīgākā valstī. Pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos Rīgai radās finansiālās problēmas un tā nonāca parādos, nespējot samaksāt par iepriekšējām piegādēm. Šī ziņa izplatījās globālajos tirgos.
Kā vēstīja “Jaunākās Ziņas”: “Kāda firma lauzusi pat jau noslēgtu līgumu, pēc kura Rīgas pilsētai vēl pienācās 12 000 tonnu ogļu. Rīgas pilsētas Uzņēmumu nodaļa ir nostādīta visai nopietnā stāvoklī, jo ar patreizējo ogļu krājumu varēs iztikt tikai apmēram līdz marta mēneša beigām.
Uzņēmumu nodaļa sākusi vest sarunas ar ārzemju firmām par Latvijas koku materiālu tiešu maiņu pret akmeņoglēm.” Ogļu krājums bija 15 tūkstoši tonnu, kamēr 1932. gadam paredzētās elektroenerģijas saražošanai vajadzēja 64 tūkstošus tonnu.
Jāpiebilst, ka Latvijā tolaik galvenokārt izmantoja Polijā iegūtās akmeņogles.
Ieteikumi nomainīt svešzemju kurināmo ar pašmāju malku tika noraidīti kā neīstenojami, jo tad Andrejsalas kurtuvēs dienā būtu jāsadedzina 48 vagoni malkas jeb 3,3 vagoni stundā, kas nebija nedz sarūpējams, nedz piegādājams. Rīga pavasarī tumsā tomēr nepalika, tātad vajadzīgās akmeņogles tika sarūpētas.
Labums no krīzes situācijas izrādījās tāds, ka tā deva pamatīgu spērienu gadiem muļļātajai idejai par hidroelektrostacijas būvi uz Daugavas jeb tā sauktā Latvijas baltā zelta izmantošanu.
Par to dažādos līmeņos, arī valdībā tika apņēmīgi spriests visu 1932. gadu, līdz principiāli izlēma, ka labākā vieta būtu Ķegums.
