“Visi saslimušie izolēti, veselie no dzīvokļiem izlikti un visa iedzīve dezinficēta.” Epidēmijas draudi Ludzā 10
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1931. gada 23. februārī. Epidēmijas draudi Ludzā
Pirms 90 gadiem Ludzā jau vairākas dienas bija slēgtas visas skolas, kinoteātri, pirtis, aizliegta ļaužu pulcēšanās un apsvērta iespēja uz laiku slēgt valdības un pašvaldības iestādes, kā arī baznīcas.
Liegums tika pasludināts līdz 28. februārim. Vainīgs bija ārkārtīgi bīstamais un lipīgais izsitumu tīfs.
“Pilsētā mobilizēti visi ārsti un feldšeri, kas ieskaitīti apriņķa ārsta rīcībā. Bez agrāk reģistrētiem 8 saslimšanas gadījumiem ar izsitumu tīfu vēl saslimis viens iedzīvotājs. Visi saslimušie izolēti, veselie no dzīvokļiem izlikti un visa iedzīve dezinficēta,” rakstīja “Jaunākās Ziņas”.
Sākotnēji saslimšanu konstatēja vietējā ģimnāzijā, tad arī pamatskolā. 21. februārī par draudošo epidēmiju ziņoja iestādēm Rīgā, lūdzot speciālistus un dezinfekcijas līdzekļus.
Karu un bada pavadonis tīfs pēc Krievijas revolūcijas, Latvijas Neatkarības kara un juku laiku beigām Latvijā bija kļuvis par retu viesi, tomēr 20. gadsimta 20. gados Latgalē, tajā skaitā Ludzā, šīs infekcijas slimības uzliesmojumi bija vērojami diezgan regulāri.
Uzskatīja, ka sērga ienāk no Padomju Krievijas un to veicina netīrība. Arī pieminētajā Ludzas gadījumā tika norādīts uz kādu PSRS pierobežas iedzīvotāju, kas pirms nedēļas ieradies pilsētā apciemot radus.
Vispirms viņš bija saslimis pats, tad aplipinājis citus. Kad saslimušos izolēja no pārējiem, marta otrajā nedēļā jauni inficēšanās gadījumi vairs nesekoja, tīfs tālāk par Ludzu netika, un epidēmiju uzskatīja par novērstu.
