Pagājušā gadsimta 30. gados veikalos rosināja aizliegt izpārdošanas. Kāpēc? 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1931. gada 16. aprīlī. “Izpārdošanu ļaunums”
Pirms 90 gadiem stājās spēkā papildinātie Ministru kabineta noteikumi “Par negodīgas konkurences apkarošanu”, kuru galvenais uzdevums bija reglamentēt izpārdošanas – pēc tā laika priekšstatiem drīzāk negatīvi vērtējamu parādību.
Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem veikalniekiem preču izpārdošanas bija jāpiesaka pilsētas valdei vismaz 14 dienu iepriekš, “aprādot izpārdošanas iemeslus” un pievienojot pieteikumam izpārdodamo preču sarakstu.
Precēm bija jāatrodas veikalā jau pirms pieteikuma iesniegšanas.
Izpārdošanas ilgumu un biežumu noteica pilsētas dome, taču gadā aizliedza rīkot vairāk nekā divas izpārdošanas, un tas nedrīkstēja turpināties ilgāk par 14 dienām.
Laikā no 1. līdz 24. decembrim izpārdošanas bija aizliegtas. Noteikumus par izpārdošanu organizēšanu kārtējo reizi mainīja 1933. gadā.
Pēc idejas, tās bija domātas tikai tādēļ, lai tiktu vaļā no sezonai neatbilstošām precēm, vai arī situācijās, kad uzņēmums likvidējas, pāriet uz citām telpām vai uzsāk plašāku pārbūvi.
Uzraudzības iestādes tomēr apgalvoja, ka prakse rādot – veikali izpārdošanās uz letes liek arī īpaši šādiem gadījumiem saražotas, mazāk kvalitatīvas un lētas preces, kas atstājot kopumā negatīvu iespaidu uz apgrozījumu.
1939. gadā avīze “Rīts” norādīja: “Izpārdošanas psihozes iespaidā patērētāji bieži vien lielos vairumos iepērk mazvērtīgas un ikdienišķā dzīvē patiesībā nevajadzīgas preces, tādā kārtā atraujot līdzekļus citām nepieciešamākām vajadzībām.”
Par “izpārdošanu radīto ļaunumu” Latvijā diskutēja līdz pat 1939. gada pavasarim, kad tās rosināja aizliegt vispār. Tiesa, dažus mēnešus vēlāk sākās Otrais pasaules karš un problēma zaudēja aktualitāti.
