1930. gada 28. februārī. Pārpūlējušies autobusu šoferi 0
Pirms 90 gadiem prese ziņoja, ka Rīgas autobusu šoferu arodorganizācija iesniegusi Tautas labklājības ministrijai sūdzību par ārkārtīgi grūtajiem darba apstākļiem.
“Rīgā autobusu īpašnieki neievēro likumu par darba laiku, nodarbinot dažkārt šoferus divās maiņās no vietas 16 stundas. Lai to slēptu, šoferiem jābrauc 8 stundas uz vienas līnijas un 8 stundas uz otras.
Autobusu kasieru stāvoklis esot vēl ļaunāks. Tautas labklājības ministrs uzdevis darba inspektoram inženierim Ābolam jautājumu nokārtot.
Darba inspekcija nodomājusi spert nopietnus soļus. Šī jautājuma nokārtošanā ieinteresēti ne tikai šoferi, bet arī plašākas iedzīvotāju aprindas, jo ar šoferu pārpūlēšanos saistītas autobusu katastrofas, kas apdraud pasažieru dzīvības,” vēstīja “Jaunākās Ziņas”.
Rīgā tajā laikā pastāvēja 10 autobusu pārvadājumu firmas, kurās nodarbināja ap 150 darba ņēmēju. Satiksmes autobusu katastrofas gan šoferu noguruma, gan tehnisku iemeslu dēļ 20. gados un 30. gadu sākumā bija regulāra parādība un par problēmu avīzēs rakstīja bieži, risinājumam izpaliekot.
Tā 1929. gada 10. maijā kāds autobusa šoferis Smilga izdarīja pašnāvību, metoties zem vilciena, drīz pēc tam, kad viņa vadītais spēkrats, kas uzturēja satiksmi starp Rīgu un Pārdaugavu, Liepājas ielā, šķērsojot dzelzceļa pārbrauktuvi, nobrauca no ielas, iedrāzās apgaismes stabā un apgāzās, turklāt viena no pasažierēm guva ļoti smagus ievainojumus, citi vieglākus.
Vainīgs bija stūres mehānisma defekts. Par pārstrādināšanu tolaik sūdzējās arī taksometru šoferi, tomēr viņu stāvokli vēl uzskatīja par ciešamu, jo “taksīšu” šoferi varēja starplaikos nosnausties, kamēr autobusa šoferis galapunktā nedrīkstēja stāvēt ilgāk par 10 minūtēm, bet vakaros – par 5 minūtēm.
Strādāts parasti tika divas dienas pa 16 stundām, kur miegam palika labi ja 5 stundas. Trešā diena bija brīva. Autobusa šofera alga tajā laikā bija 160–180 latu, plus 5% braukšanas ieņēmumu.
