Pirms 90 gadiem Rīgā risinājās notikumi, kurus tā laika prese raksturoja kā agrāk nepiedzīvotus 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Latvijas Igauņu biedrības zālē Rīgā, Lielajā Nometņu ielā 62, risinājās notikumi, kurus tā laika prese raksturoja kā agrāk nepiedzīvotus. Proti, sapulci bija izsludinājusi tikai minētā gada 6. maijā reģistrētā Latvijas Tautas sociālistu strādnieku partija – margināla, kreisi populistiska partija, kas pozicionēja sevi kā nacionālāku un mērenāku par sociāldemokrātiem, nemaz nerunājot par komunistiem, kurus tā laika Latvijas politiskajā vidē sauca par “kreisajiem arodniekiem”.
“Tautas sociālisti” cerēja uz to strādnieku balsīm, kas vēlējās sava stāvokļa uzlabošanu mierīgām metodēm, tikai likuma ietvaros.
Solīja arī apkarot korupciju. Partijas vadībā atradās Latgales politikā neveiksmīgi laimi izmēģinājušais Jāzeps Polis, kā arī virkne politikā ne iepriekš, ne arī vēlāk manītu pilsoņu – “apšaubāmas personas”, kā raksturoja prese. Uz sanāksmi Igauņu biedrībā sanāca ap 500 interesentu.
Jau pirms sapulces sākuma daļa sapulcējušos dauzīja kājām un svilpa,” pēc tam vēstīja “Jaunākās Ziņas”. Krietnā skaitā klāt bija kā sociāldemokrātu, tā kreiso arodnieku aktīvisti, kuri, citkārt savstarpēji naidīgi, tagad vienojās svilpšanā un kopīgos saucienos: “Sit tautas nodevējus! Nost ar strādnieku viltus vadoņiem!”.
Ne “zociķi”, ne komunisti, protams, nevēlējās, lai uz viņu elektorātu pretendētu vēl kāds cits.
Oratoriem neļāva runāt, zālē apgāza visus krēslus, kāds, ticis tribīnē, aicināja pašus tautas sociālistus padzīt no zāles. Sākās kautiņš, kuru neveiksmīgi centās apslāpēt policija. Viss beidzās ar to, ka zālē ielaida asaru gāzi. Policija apcietināja 13 personas; bija viegli ievainotie. Bet Tautas sociālistu strādnieku partija izira pati 1931. gada gaitā gan iekšējo nesaskaņu dēļ, gan tāpēc, ka nespēja gūt panākumus ne Saeimas, ne Rīgas pašvaldības vēlēšanās.
