“Jālikvidē kulaki kā šķira!” Kādas bija kolektivizācijas atskaņas Latvijas pierobežā pirms 90 gadiem 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja:
“Vairākas dienas no vietas Latvijas un Padomju Krievijas pierobežā dzirdēja lielgabalu grāvienus un ložmetēju troksni. No pārnācēju nostāstiem tagad noskaidrojies, ka tur norisinājušās asas cīņas starp vietējiem zemniekiem un komunistiem sakarā ar tur izvesto valsts labības rekvizīciju un kolektīvās apsaimniekošanas iekārtošanu vairākos ciemos.”
Pārbēdzēji stāstīja, ka zemnieki nogalinājuši vairākus komunistus, taču tiem palīgā ieradies bruņotais vilciens, kas kursējis Pleskavas apkaimē.
Lielgabali sagrāvuši Jeļinas, Ijuļinas un Dubku ciemus, sašautas baznīcas. Tādējādi Latvijā atbalsojās PSRS uzsāktā piespiedu vienlaidu kolektivizācijas kampaņa, kas iekļāva arī tā saukto atbudžošanu.
Turīgie zemnieki – “budži” jeb “kulaki” – skaitījās niknākie kolektivizācijas un tātad padomju varas ienaidnieki. Viņus un viņu ģimenes locekļus saskaņā ar Vissavienības Apvienotās galvenās politiskās pārvaldes pavēlēm bija jāizsūta vai jānošauj – “jālikvidē kulaki kā šķira, jādod iznīcinošs trieciens”.
Taču vardarbīgajai īpašumu atņemšanai un dzīšanai kolhozos pretojās arī vidējā zemniecība. Daudzviet Krievijā, tāpat Ukrainā, Kaukāzā, Kazahstānā sākās stihiskas sacelšanās, kas tika nežēlīgi apspiestas, iesaistot čekistus un sarkano armiju.
Kolektivizācijas gaitā no 1929. līdz 1931. gadam uz ziemeļu apgabaliem un Sibīriju nometinājumā izsūtīja ap 600 tūkstošus ģimeņu jeb aptuveni 2,6 miljonus cilvēku.
Iespējams sakritība, taču naktī uz 1930. gada 13. novembri PSRS sūtniecības ēkai Rīgā nezināmas personas bija izsitušas divus logus – vienu Kalpaka bulvāra, otru Antonijas ielas pusē. Logos bija iemesti dūres lieluma akmeņi.
