1929. gada 15. septembrī. Atvadīšanās no Raiņa 0
Pirms 90 gadiem ierasto saulainās svētdienas kārtību Rīgā pilnībā mainīja Raiņa bēres. Dzejnieks bija negaidīti miris 12. septembrī Majoros.
20. gadsimta 20. gados Raini uztvēra ne tikai kā dižu literātu, bet arī kā nācijas simbolu; par savējo viņu uzskatīja kā kreisās, tā pilsoniskās aprindas.
Teju katrs pilsonis no Valsts prezidenta līdz vienkāršam strādniekam, skolēnus ieskaitot un par inteliģenci nemaz nerunājot, uzskatīja par pienākumu piedalīties atvadu pasākumos un bērēs.
Dzejnieka neskaidros apstākļos notikusī aiziešana un viss ar Raiņa personību saistītais veselu nedēļu sabiedrības un preses acīs bija galvenais temats.
Ņemot vērā partijisko piederību, ar Raiņa bēru organizēšanu lielā mērā nodarbojās sociāldemokrātu vadība.
Tautas atvadīšanās no nelaiķa 14. septembrī notika vispirms sociāldemokrātu tautas namā Tērbatas ielā, caur kuru visu dienu nepārtraukti plūda cilvēku straume. Daudzi raudāja. Tās pašas dienas vakarā zārku pārvietoja uz Saeimas namu un nu no dzejnieka atvadījās arī valsts vadība, Saeimas deputāti. Ļaudis nāca līdz pusnaktij.
Nākamajā dienā, 15. septembrī, plkst. 14 no Saeimas sākās sēru gājiens pa Rīgas ielām.
Neskaitot ielu malās stāvošo “ļaužu mūri”, gājienā piedalījās vismaz 10 tūkstoši cilvēki. Kolonna devās gar Nacionālo teātri, uz kura balkona dziedāja Teodora Reitera koris, tālāk uz Latvijas Universitāti, kur pēc rektora norādes bija jāsapulcējas visiem augstskolas studentiem, un pa K. Barona, Matīsa un Miera ielu uz kapiem.
Prese emocionāli rakstīja, ka no Raiņa atvadījusies “visa tauta”.
Raini sākumā gatavojās apbedīt Meža kapos, taču Aspazija izvēlējās priežu puduri jaunajos Rīgas pilsētas kapos. Šī kapsēta līdz tam bija atdusas vieta pie konfesijām un draudzēm nepiederīgajiem, kamdēļ tos dēvēja arī par “bezdievju kapiem”. Jau 13. septembrī Rīgas pilsētas valde pieņēma principiālu lēmumu, ka turpmāk tie būs Raiņa kapi.
