Pāvilostas skats 1928. gadā.

Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja: “Pāvilostas kapsētas apkaimē atrodas liela, septiņiem žuburiem vainagota priede. Kopš seniem laikiem apkārtnē klīst nostāsti par priedes tuvumā noslēptām lielām bagātībām – zelta un sudraba lietām vairākos podos. Svētku (Lieldienu) priekšvakarā Pāvilostā no Liepājas atbraucis kāds Mitrups ar trīs personām, kuri apmēram 10 stundas rakņājušies ap priedes saknēm, izrakdami vairākas asis lielu dobi. Apkaimes ļaudis zin stāstīt, ka Mitrups ar saviem palīgiem zelta podu tiešām atradis. Baumas noskaidro policija.” Minētais Mitrups jeb citā variantā Jānis Mūrnieks ar savu rakņāšanos bija sacēlis kājās visu Sakas pagastu, izraisot visdažādākās valodas, kas aizklīda līdz pat Pieminekļu valdei Rīgai. Tā arī uzrakstīja iesniegumu Liepājas policijai, lūdzot izmeklēt lietu. Aizturētais Mūrnieks apgalvoja, ka mantu meklējis ar īpašas rīkstītes – “vecīša” – palīdzību un strādājis galvenokārt naktīs, lai citi ļaudis nemanītu. Nekādu mantu viņš gan tā arī nebija uzgājis. Vainīgo policija nodeva tiesai “par ļaužu prātu uztraukšanu ar nepamatotām valodām”. Mantraču aktivitātes pirmskara Latvijā nebija retums. Par regulāriem “uzlidojumu” objektiem kalpoja baronu kapenes, kas ļaužu galvās saistījās ar nelaiķiem līdzi dotiem “briljanta gredzeniem”, “zelta zobeniem” un tamlīdzīgi. To dēļ vandaļi bija gatavi pat kalties cauri biezām betona kapeņu grīdām, taču netika gan dzirdēts, ka kāds kādreiz tiešām būtu uzgājis “dārgumus”.