20. gadu taksometra skaitītājs.

Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja: “Rīgas Būvvaldes rīkojums, ka taksomotoriem skaitītāji jāierīko automobiļu ārpusē, sacēlis taksomotoru uzņēmējos satraukumu un sašutumu. Vakar noturētā sapulcē nolēma rīkojumu pārsūdzēt. Sapulce atzina, ka rīkojumu nav iespējams izpildīt. Ja to darītu, tad skaitītājs atrastos līdz 3 pēdu no automobiļa sienas. Par 2,5 – 3 pēdām paplašināt automobili nav iespējams. Mums nav pat tik plašu bulvāru, ka varētu braukt ar tik plašiem automobiļiem. Arī automobiļu plānām sienām nemaz nevar piestiprināt ap 8 kg smagos skaitītājus, jo braucot tie izlauztu sienas. Tāpat ārpusē skaitītājs aizsaltu. Ar skaitītāju ārpusē iznīcinātu automobiļa glīto izskatu. Sapulce nolēma rīkojumu ne vien pārsūdzēt, bet pilsētas valdei paziņot, ka Būvvaldes rīkojumu šoferi neizpildīs.” Pilsētas valde lēmumu bija pieņēmusi, reaģējot uz pasažieru sūdzībām, ka taksisti skaitītājus bieži novieto kabīnē pie kājām vai pat “īpašā skapītī”, kur vedamais rādījumus nemaz nevar saskatīt. Aparātam uz kronšteina būtu jāatrodas kabīnes ārpusē, pasažierim labi redzamā vietā. Vēl viens apsvērums – daži “gudrinieki” nolūkā nemaksāt “takša” nodevas apzināti nelika skaitītāju ārā, lai auto izskatītos pēc parasta privāta braucamā. Saskārusies ar “taksometru karu”, Rīgas administrācija mēnesi vēlāk pieņēma kompromisa lēmumu – vecā tipa taksometriem, kam masīvie skaitītāji atradās iekšpusē, tos līdz 1929. gada beigām atļāva paturēt salonā, piestiprinātus pie šofera sēdekļa atzveltnes, bet ar noteikumu, ka tie paceļami pasažierim saredzamā augstumā. Pēc termiņa beigām gan skaitītāji bija jāizliek ārpusē. Savukārt tiem taksometriem, kurus reģistrēja pilnīgi no jauna, ierīcei uzreiz bija jāatrodas ārpusē. Rīgā 1928. gadā bija reģistrēti ap 500 taksometru.