Pirms 90 gadiem, 1924. gada 20. augustā, “Jaunākās Ziņas” ievadrakstā atzina: “Lubānes ezera līmeņa pazemināšana un viņam pieguļošo pļavu atbrīvošana no pārmērīgiem ūdeņiem ir viena no lielākajām ūdens būvju problēmām Latvijā.”

Lasītākie

Kokteilis

Ūdensvīrs – orangutāns, Dvīņi – lapsa: kāds savvaļas dzīvnieks tu esi pēc zodiaka zīmes

Omīte noved līdz izmisumam telefonkrāpniekus, nogurdinot ar stāstiem par pīrādziņiem – jauns veids, kā tik galā ar noziedzniekiem 31

Viņi nebija muļķi: atklāj patieso iemeslu, kāpēc ziemeļkorejiešus tik steidzami aizvāca no frontes

Lasīt citas ziņas

To rakstīja pēc tam, kad ezers trīs gadus pēc kārtas pavasaros bija applūdinājis ap 65 tūkstošu hektāru lielas platības un Saeima beidzot bija atvēlējusi Zemkopības ministrijai daudzmaz vērā ņemamu summu ezera līmeņa regulēšanas uzsākšanai. Pirmie mēģinājumi samazināt Lubāna līmeni, kas pavasaros cēlās par diviem metriem, notika jau 19. gadsimta beigās, taču izraktais kanāls starp ezera dienvidrietumu galu un Aivieksti ātri aizauga un aizsērēja. Latvijas valsts pie katastrofālo plūdu problēmas risināšanas ķērās 1922. gadā, tomēr tobrīd vēl tikai tīri deklaratīvā līmenī. Reāli darbi klānu nosusināšanā un ezera regulēšanā sākās 20. gadu vidū, turpinājās 30. gados un iestiepās 60. – 70. gados.