1922. gada 9. decembrī. Plāksne aizsardzības ministram 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem, atzīmējot Latvijas pirmā apsardzības (aizsardzības) ministra Jāņa Zālīša nāves trešo gadskārtu, pie ēkas Krišjāņa Barona ielā 15, kur viņš bija dzīvojis un 1919. gadā no plaušu karsoņa nomiris, Latvijas valdības pārstāvju, Saeimas deputātu, sabiedrisko darbinieku, armijas augstākās virsniecības, kā arī godasardzes klātbūtnē piestiprināja piemiņas plāksni. To sarūpēja J. Zālīša piemiņas fonds.
Plāksnes lakoniskais teksts vēstīja iepriekš minētos biogrāfiskos datus. Starpkaru Latvijā pirmā aizsardzības ministra nāves dienu regulāri atzīmēja, rīkojot piemiņas vakarus, piemiņas dievkalpojumus un atceres brīžus Brāļu kapos, kur viņš apbedīts. Ar koncertu parasti uzstājās pareizticīgo semināra latviešu vīru koris “Pērkons”.
19. gadsimta beigās J. Zālītis bija šo kori dibinājis un diriģējis. Mūsdienās ministra Zālītes vārdu zinās droši vien tik vēsturnieki, taču tolaik viņu ierindoja starp izcilākajām Latvijas Neatkarības kara personībām, citstarp arī tāpēc, ka J. Zālītis kopā ar Jāni Goldmani 1915. gadā organizēja latviešu strēlnieku bataljonus.
1925. gadā Bauskas apriņķa Grīnvaldes pagastu pirmajam ministram par godu pārdēvēja par Zālītes pagastu; viņa vārdā nosauca ielu Teikā, bet 1938. gadā atklāja vēl vienu piemiņas plāksni pie mājas Sausnējas pagasta Vidočos, kur 1874. gada 27. jūlijā J. Zālītis dzimis. Par tās likteni ziņu trūkst, taču K. Barona ielā esošo padomju okupācijas vara pēc Otrā pasaules kara novāca un iznīcināja. To atjaunoja un atkal atklāja 1999. gada 9. decembrī.
“Ļoti nozīmīga un pat zināmā mērā izšķiroša bija J. Zālīša darbība Latvijas Neatkarības kara laikā no 1918. gada novembra līdz 1919. gada vasarai, kad viņš kā pirmais apsardzības ministrs, neskatoties uz vācu iestāžu un karaspēka vienību pretestību, uzsāka latviešu bruņoto vienību formēšanu, pēc 16. aprīļa apvērsuma pakļaujot sevi arī dzīvības briesmām.
Faktiski viens no retajiem ministriem, kurš pastāvīgi strādāja pie sava resora izveides, neatstājot Latviju šķietami bezcerīgā militāri politiskajā situācijā,” Nacionālās enciklopēdijas šķirklī par J. Zālīti raksta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.
