1922. gada 4. martā. Vampīra tēla dzimšana 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem pirmizrādi Vācijā piedzīvoja Frīdriha Vilhelma Mūrnava režisētā ekspresionisma filma “Nosferatu, šausmu simfonija” (“Nosferatu, eine Symphonie des Grauens”), ko uzskata par vienu no nozīmīgākajām 20. gadsimta sākuma filmām, vienu no pirmajām šausmu filmām.
Ekranizējuma pamatā bija Brema Stokera romāna “Drakula” brīva interpretācija. Kinovēsturnieki norāda, ka pretēji aristokrātiskajam Drakulam, “Nosferatu” radījis klasisko vampīru tēlu – atbaidošs, dzīvam mironim līdzīgs radījums ar gariem nagiem un priekšzobiem.
Filma ātri, jau 1922. gadā, nonāca arī Latvijas kinoteātros, atstājot uz laikabiedriem neizdzēšamu iespaidu. Literāts Anšlavs Eglītis darbā “Lielais mēmais” raksta: “Visus iespaidus pārmāc kāda sevišķi spilgta atmiņa: es redzu sevi kino “Maska” zāles tumsā blakus Volim (A. Eglīša draugs, komponists un kritiķis Volfgangs Dārziņš. – Red.), skatāmies šausmu filmu “Nosferatu”. Tā saucās tievs, garš, ļaundabīgs vecis, ģērbies melnā frakā ar kuplām, baltām aprocēm un žabo.
Viņš bija vampīrs, kas cēlās augšā no miroņiem, lai pastrādātu savas negantības, jo pārtika no siltām asinīm. Viņš pārvietojās līķratos, kas zibenīgā ātrumā drāzās, kratīdamies pa šauriem, līkumainiem ceļiem, cauri tumšiem mežiem un miglainiem laukiem un spocīgiem mēness apspīdētiem miestiem un pilīm. Pa dienu viņš gulēja zārkā, bet, kad reiz ciema ļaudis to atvēra, no tā izskrēja tikai liels bars treknu žurku, kas izplatīja mēri…
Un šo riebekli varēja “atpestīt” tikai skaistas sievietes līdzjūtība. Laiku pa laikam Volis, saldās šausmās iesēkdamies, kā glābiņu meklēdams, ieķērās man elkonī, lieliski izbaudīdams briesmu un šaušalu brīžus.”
