1922. gada 30. maijā. Latgaliešu rakstība – grūts uzdevums 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Latvijas valdība nolēma, ka Izglītības ministrijai jāparūpējas par likumprojektu, kas sakārtotu latgaliešu izloksnes ortogrāfijas, tas ir, rakstības jautājumu, kurā trūka konsekvences un ap kuru bija daudz strīdu pašu latgaliešu vidū.
Lietu uzticēt valdības iestādēm izšķīrās pēc tam, kad latgaliešu rakstības lieta aktualizējās Satversmes sapulcē. Tur 24. maijā pieņēma “Likumu par latviešu ortogrāfijas jautājuma nokārtošanu”, bet, kad debašu laikā pieminēja latgaliešu ortogrāfiju, deputāts Francis Kemps paziņoja, ka “valdība nevar latgaliešiem uzspiest nekādu ortogrāfiju”.
Latviešu ortogrāfijas likumprojekta referents Kārlis Dēķens uz to paskaidroja, ka nav runa par uzspiešanu, bet vēlēšanos, “lai valodnieki nokārto latgaliešu ortogrāfiju, kurā tagad valda liela neskaidrība un katrs raksta savā ortogrāfijā”. Uzdevums izrādījās grūts.
Izglītības ministrijas Latgaliešu ortogrāfijas komisijas izstrādātos Latgaliešu pareizrakstības noteikumus apstiprināja tikai 1929. gadā.
Tie bija tapuši literāta, pedagoga un garīdznieka Pītera Stroda, kā arī pedagoga Broņislava Spūļa uzraudzībā. Turpmāk tos pieklājās ievērot skolās, periodikā, daiļdarbos. Taču turēšanos pie šīm norādēm kavēja “sabiedrības konservatīvisms”, kā arī apstāklis, ka latgaliešu izlokšņu nianses pirmskara Latvijā nebija gana izpētītas.
Debates par dažu skaņu atveidošanu rakstībā turpinājās arī nākamās desmitgades, tostarp trimdā, iezīmējoties divām nometnēm – tiem, kas piekrīt Antona Skrindas 1908. gadā izstrādātajai latgaliešu gramatikai, un tiem, kas atbalsta šīs gramatikas vēlākās korekcijas.
Lai arī mūsdienās ir spēkā 2007. gadā apstiprinātie Latgaliešu rakstības noteikumi, kurus veidoja uz 1929. gada noteikumu pamata, tuvinot tautā runātajai valodai, īstas vienprātības nav joprojām.
