Pirms 100 gadiem ar likumu noteica, ka vienam saimniekam nevar būt vairāk par 50 hektāriem zemes 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Satversmes sapulce pieņēma Agrārās reformas likuma 3. daļu “Agrārās reformas nostiprināšana”, kuras galvenā jēga bija aizliegums turpmāk viena saimnieka rokās apvienot vairāk nekā 50 ha zemes (Latviešu Zemnieku savienība rosināja par galējo robežu 100 ha, bet to noraidīja), ja vien par konkrēto situāciju valdība nav devusi īpašu atļauju.
Tāpat tika aizliegts jauniegūtos lauku zemes īpašumus sadalīt mazākos gabalos par 10 ha. Izņēmumi bija atkal tikai ar valdības atļauju un tikai gadījumos, ja sadalītos zemes gabalus izlietoja ne lauksaimniecībai, bet citām vajadzībām. Tādējādi, agrārai reformai noslēdzoties, iznāca, ka lielākais vairums agrāko muižu vietā dibināto jaunsaimniecību – 72,7 % – bija ne lielākas par 20 ha.
Politiskā ziņā zemes dalīšana pēc principa, lai katram tiek kaut neliela vai vismaz vidēja saimniecība, protams, bija pareizs solis, kas piepildīja daudzu latviešu zemnieku sapni. Tajā pašā laikā no ekonomiskā viedokļa tas izveidoja lauksaimniecību, kura bija nolemta nespējai modernizēties vai iztikt bez pastāvīgām valsts subsīdijām.
“Jaunsaimniecībās tomēr pamatā dominēja roku darbs, laukus apstrādāja ar zirgiem, jo lauksaimniecības mašīnu iegāde neatmaksājās. Daudzu jaunsaimniecību īpašniekiem trūka līdzekļu un prasmes saimniekot. Tāpēc tās nespēja atmaksāt no valsts saņemtos aizdevumus un nonāca ūtrupē.
Tā kā reformas gaitā bijušie bezzemnieki ieguva zemi un ierīkoja savas jaunsaimniecības, tad lielākajās saimniecībās sāka trūkt algotu strādnieku. Laukstrādnieki tika meklēti Latgalē, vēlāk – arī Polijā un Lietuvā,” “Nacionālajā enciklopēdijā” par šo raksta vēsturnieks Vladislavs Malahovskis.
Faktiski ja ne 1940. gada okupācija un karš, Latvijai nāktos domāt par jaunu agrāro reformu.
