1922. gada 29. jūnijā. F. Šaļapins aizbrauc uz neatgriešanos 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem viens no sava laika ievērojamākajiem un pasaules mērogā apbrīnotākajiem operdziedoņiem, bass Fjodors Šaļapins (1873–1938) kopā ar sievu no Padomju Krievijas devās viesizrādēs uz Rietumiem un lielinieciskajā dzimtenē tā arī neatgriezās, vēlāk apmezdamies Parīzē. Visu atlikušo mūžu viņš turpināja koncertēt, četras reizes uzstājoties arī Rīgā. Trimda viņa slavu nemazināja, drīzāk otrādi.
Par viņa talantu jūsmojošā publika un sabiedrība bija gatava paciest ģēnija rupjības un nesavaldīgo, pat diktatorisko raksturu, kura dēļ par Šaļapinu stāstīja anekdotes un dažādus nostāstus.
Arī padomju vara viņu vērtēja tik augstu, ka sākumā pat līdz galam neticēja dziedātāja pārbēgšanai, cerot, ka viņš tomēr atgriezīsies, jo ilgstošas koncerttūres nebija nekas neparasts.
Tikai 1927. gadā, kad Šaļapins publiski bija paziņojis, ka kāda koncerta ienākumus ziedos baltemigrantu bērniem, Maskavā saprata, ka tas ir uz neatgriešanos.
Tajā pašā gadā viņam oficiāli atņēma Tautas mākslinieka goda nosaukumu, konfiscēja īpašumus un aizliedza atgriezties PSRS, ko viņš nemaz negrasījās darīt. Intervijās viņš uzsvēra, ka ar politiku nenodarbojas un ir “tikai mākslinieks”, kam svarīgi regulāri koncertēt visā pasaulē.
To Šaļapins trimdas laikā arī darīja, bet nebūtu varējis uzstāties dzimtenē. Jāpiebilst, ka 1930. gadā Šaļapins iesūdzēja PSRS kā valsti Francijas tiesā, norādot, ka Krievijā bez atļaujas izdota viņa dienasgrāmata, kuras manuskriptu aizbraucot Šaļapins bija atstājis savam tā laika draugam, padomju varai absolūti lojālajam rakstniekam Maksimam Gorkijam.
Tiesāšanās, protams, nekā nedeva. Atņemto Tautas mākslinieka goda nosaukumu jau sen mirušajam Šaļapinam atdeva vien 1991. gadā.
