1922. gada 28. oktobris. “Melnkreklu gājiens uz Romu” 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem pēc Benito Musolīni rīkojuma ap 40 tūkstoši radikāli labējās kustības “Cīņas savienība” (“Fasci di combattimento” – it. val.) piekritēju, saukti par melnkrekliem jeb vienkārši fašistiem, trijās kolonnās ieradās Itālijas galvaspilsētā Romā, lai pieprasītu Musolīni tiesības sastādīt valdību, kura, kā uzskatīja fašisti, beidzot iedibinātu kārtību valstī.
Esošais premjers Luidži Fakta no pilsoniskās Liberālās partijas sagatavoja dekrētu par aplenkuma stāvokli, kas ļautu ar armijas palīdzību novērst nedemokrātisku varas sagrābšanu, taču Itālijas karalis Viktors Emanuels III atsacījās dokumentu parakstīt. Nākamajā dienā karalis jaunās valdības izveidošanu uzticēja Musolīni. Viņš pievienoja sev arī ārlietu un iekšlietu ministra pilnvaras.
Trīsdesmit deviņus gadus vecais politiķis kļuva par gados jaunāko premjeru Itālijas vēsturē. Fašistu kustības popularitāte itāliešu vidū tobrīd strauji auga. Daudzi patiesi uzskatīja, ka tā būs “stingrā roka”, kas izbeigs nebeidzamās problēmas ekonomikā un sociālajā jomā, apturēs bezdarbu, savaldīs komunistu nemierus, atgriezīs nācijai vienotību un pašlepnumu, kas bija nopietni cietis pēc Pirmā pasaules kara, kad Itālija, lai arī starp uzvarētājvalstīm, tomēr neguva apmierinājumu savām teritoriālajām pretenzijām – proti, izdarīs visu to, ko neizlēmības dēļ nebija spējuši demokrātiskie, liberālie spēki.
Musolīni, nācis pie varas bez neviena šāviena, sākotnēji arī nedarbojās kā diktators, bet veidoja valdības koalīciju ar tīkamām konservatīvām, katoliciskām partijām. Ceļš uz diktatūru un vadonismu bija pakāpenisks. Kamēr fašistiskā Itālija 30. gadu vidū nesāka demonstrēt ārpolitisko agresivitāti, faktiski arī pārējā Eiropa nesaskatīja īpašas problēmas.
Šķita, itālieši tikai sakārto savu valsti pēc pašu prāta. Arī autoritārajam Kārlim Ulmanim simpatizēja atsevišķi Musolīni politikas elementi un saukļi.
