1922. gada 25. oktobrī. Krievijas Pilsoņu kara noslēgums 5
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Padomju Krievijas lielinieku karaspēka vienības iesoļoja Vladivostokā pēc tam, kad pilsētu pēc divpusējas vienošanās bez kaujas atstāja Japānas okupācijas armija un ģenerāļa Mihaila Dīterihsa vadītie baltie. Līdz ar to Austrumsibīrijā un Krievijas Tālajos Austrumos pārstāja eksistēt pretlieliniecisko spēku valstiskais veidojums – “Pieamūras zemstes apgabals”.
Tā sauktā Primorskas (Piejūras) operācija, ko lielinieki bija sākuši 4. oktobrī un noslēdza ar Vladivostokas ieņemšanu 25. oktobrī, bija beidzamā liela mēroga karadarbība Krievijas Pilsoņu karā, tāpēc to mēdz traktēt kā Pilsoņu kara noslēgumu un balto kustības galīgu militāro likvidāciju.
Praktiski gan kara liktenis bija izšķīries līdz ar ģenerāļa Vrangeļa sakāvi Krimā 1920. gada rudenī. 1922. gada 19. novembrī Padomju Krievijas augstākais likumdevējs – Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja – pasludināja, ka Tālie Austrumi, ieskaitot Vladivostoku, ir “nešķirama Krievijas sastāvdaļa”.
Jāatzīmē, ka minētā pilsēta Krievijas Pilsoņu kara gados bija punkts, kurā centās nokļūt tūkstošiem latviešu bēgļu un agrāko kolonistu, kas dažādu apstākļu dēļ karu un juku laikos bija nonākuši Sibīrijā un Tālajos Austrumos.
Vladivostokā kopš 1920. gada darbojās Latvijas konsulārā aģentūra, dažkārt saukta par sūtniecību, kas citstarp iespēju robežās centās organizēt latviešu reevakuāciju uz dzimteni, izmantojot sabiedroto piešķirtos kuģus.
Ceļu mājup caur Vladivostokas ostu atrada ap 4000 līdz 5000 bēgļu, tostarp Imantas un Troickas pulku karavīri. Latvijas konsulāts Vladivostokā diplomāta Mārtiņa Skujiņa vadībā turpināja darbu līdz 1923. gadam, jau lielinieku varas laikā, kad to slēdza pēc Padomju Krievijas valdības pieprasījuma.
