1922. gada 21. oktobrī. “Kultūras kopējs valsts nomalē” 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem ar Ādolfa Alunāna lugas “Mūsu senči” izrādi Daugavpils Dzelzceļnieku kultūras namā oficiālā statusā darbu sāka pastāvīgais Daugavpils dramatiskais latviešu teātris, kurš pakāpeniskas iesildīšanās režīmā gan darbojās jau gadu pirms tam.
Izrāde godināja “latviešu teātra tēvu” Alunānu viņa nāves desmitajā gadadienā, un lugu papildināja priekšlasījums par šo personu. No aktieru sastāva sākotnēji algoti profesionāļi bija tikai divi, kamēr pārējie “diletanti”.
Pirmās, entuziasmā balstītās izrādes Daugavpils latviešu teātris bija sarūpējis 1921. gada vasarā, kad no Rīgas nākušais vairāku provinces amatierteātru režisors Augusts Gulbis sapulcināja nepilnu trīsdesmit cilvēku kopu, “iepazīstinot tās ar skatuves mākslas pamatprincipiem”. Šie ļaudis minētajā gadā uzveda divas Rūdolfa Blaumaņa lugas – “Indrāni” un “Pazudušais dēls”.
Finansējumu saziedoja Daugavpils Latviešu biedrība, vietējā Dzelzceļnieku kultūras veicināšanas biedrība un Latgales kultūras veicināšanas biedrība “Blāzma”. Vēlāk biedrības turpināja finansiāli atbalstīt jau par profesionālu pasludināto teātri. Līdzekļus tas saņēma arī no valsts Kultūras fonda. Izrāžu daudzums teātrī 20. gados pastāvīgi auga. 1921./1922. gada sezonā bija 30 izrādes, bet 1925./1926. gadā jau 86.
Visai strauji kāpa arī skatītāju skaits – no 9699 1922./1923. gadā uz 34 376 1925./1926. gadā. Rīgas laikraksti regulāri uzsvēra, ka teātrim liela nozīme “kultūras kopšanā šajā valsts nomalē”. “Šai Latvijas valsts malienē pastāvīgam latvju teātrim kā valstiskā, tā tautiskā ziņā lieli nopelni. Tā vienīgā vieta, kur latvjus ārpus politikas pulcina un sveštautiešus pakāpeniski pieradina mūsu kultūrai un mākslai,” 1927. gadā atzīmēja “Jaunākās Ziņas”.
30. gadu beigās teātri paspārnē ņēma pašvaldība. Pēckara gados Daugavpils teātrī iezīmējās krievisks uzsvars, taču darbojās arī latviešu trupa. 1962. gadā teātri slēdza, bet profesionālo formātu tas atjaunoja 1988. gadā, kopš tā laika pārdzīvodams gan pauzes darbībā, gan kāpumus un kritumus.
