Pirms 100 gadiem atbalsta likumprojektu par vienotu latviešu rakstību 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Zigfrīda Annas Meierovica vadītā Latvijas valdība vienbalsīgi atbalstīja lēmumu par likumprojekta “Latviešu ortogrāfijas jautājumu nokārtošana” pieņemšanu un iesniegšanu parlamenta funkcijas pildošajai Satversmes sapulcei.
Deputāti likumu pieņēma tā paša gada 24. maijā ar piebildi, ka likums neattiecas uz latgaliešu izloksnē lietojamo ortogrāfiju.
Likuma pirmais punkts vēstīja: “Visās skolās, valsts un pašvaldības iestādēs lietojama viena latviešu ortogrāfija.” Kaut detaļas pēc īpašas Izglītības ministrijas izveidotas komisijas ieteikumiem noteica vēlākajos normatīvajos aktos, pēc būtības notika pāreja no gotu uz latīņu burtiem un atteikšanās no vācu tradīcijām skaņu atveidošanā.
Piemēram, “sch” vietā pietika ar “š”, “tsch” vietā ar “č”, “dsch” vietā ar “dž” un tā tālāk. Oficiāli ieviesa garumzīmes un burtus ar mīkstinājuma zīmēm. Saliktā patskaņa “ee” vietā tagad bija “ie”.
Atteicās arī no no “w” par par labu vienkāršam “v”. Togad “Latvijas Vēstnesī” literāts Jānis Šmits (1877–1929) jeb Šmitu Jānis atzīmēja: “Tautai vislabākais tas, kas ir visvieglākais, vistaupīgākais, visglītākais, visnepārprotamākais. (..) Šajā latvju tautas sintētiskajā ortogrāfijā iespējams rakstīt ne vien katrā mūsu valodas izloksnē, bet vēl arī latgaliešu dialektā. Ievedot šo ortogrāfiju, mēs varētu piedzīvot to, ka visa latvju tauta rakstītu vienā ortogrāfijā.”
Atbalsts reformai nebija vispārējs, tomēr skolotāji uzsvēra, ka garumzīmju un “ie” lietošana palīdz skolēniem ātrāk iemācīties rakstīt un pareizi runāt.
Sākotnēji iebildumi bija tipogrāfijām, kuras atzina, ka to rīcībā esošās latīņu alfabēta klišejas ne vienmēr ļauj izpildīt iespieddarbus pienācīgā kvalitātē, taču tas bija novēršams trūkums. Privāti drīkstēja lietot, kādu ortogrāfiju vēlējās, tāpat daļa periodikas un grāmatu turpināja iznākt vecajā ortogrāfijā līdz pat 1936. gadam un mazliet arī vēlāk.
