“Pat izsūtījumā pamanījos tikt pie teātra spēlēšanas kādā šķūnī!” Leģendārā režisora Krodera dzīves līkloči 7
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem aktrises Hertas Vulfas un teātra kritiķa un tulkotāja Roberta Krodera ģimenē Rīgā piedzima viens no iecienītākajiem latviešu teātra režisoriem – Oļģerts Kroders, Liepājas, Valmieras un Nacionālā teātra režisors, arī aktieris un atmiņu grāmatas “Mēģinu būt atklāts” autors.
Iestudējis lugas arī Rīgas Krievu drāmas teātrī un Jaunajā Rīgas teātrī. Viņa novērtējumu latviešu teātra pasaulē parāda fakts, ka teātra jaunumiem un recenzijām domātajai interneta vietnei dots vārds “kroders.lv”.
Leģendāra ir viņa aizraušanās ar Viljama Šekspīra “Hamletu”, ko O. Kroders savā mūžā iestudēja četras reizes dažādos teātros un ar dažādu koncepciju, sacīdams, ka šī luga attīstās līdzi laikam un līdz ar to ir neizsmeļama.
Teātri O. Kroders amatiera līmenī iecienīja vēl ģimnāzijas gados, bet mērķtiecīgi profesionāli tam pievērsās samērā vēlu – tikai pēc tam, kad 1956. gada beigās tika atbrīvots no izsūtījuma aiz polārā loka, kur kopā ar tēvu, māti un brāli Gunāru nonāca 1941. gada 14. jūnija deportācijās.
Režisors vēlāk atzina, ka izsūtījumā izdzīvojis, tikai pateicoties jaunībai, toties guvis ārkārtīgi skarbu dzīves pieredzi, kādu parastā dzīvē neiegūt.
“Pat izsūtījumā pamanījos tikt pie teātra spēlēšanas kādā šķūnī. Sarīkojumā piedalījās arī dažas krievu skolotājas. Paradoksāli, bet, iespējams, ka tieši deportācija ļāva piepildīt sapņus par teātri. Būtu palicis Latvijā, mani varbūt iesauktu leģionā un frontē nošautu. Vai arī es dezertētu, bēguļotu un tik un tā būtu nošauts. Labākajā gadījumā būtu aizklīdis trimdā, kur iztiku pelnītu kādā firmā un vaļas brīžos rosītos amatieru trupās,” astoņdesmit gadu jubilejai veltītajā intervijā izdevumam “Literatūra un Māksla Latvijā” 2001. gadā sev raksturīgajā pasaules izjūtā sprieda O. Kroders.
