Steidzamības kārtā pieņem likumu par karogu un ģerboni 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Satversmes sapulce ar 68 balsīm par, 30 kreisi noskaņotiem deputātiem atturoties, divos lasījumos steidzamības kārtā pieņēma “Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni”.
Tādējādi sarkanbaltsarkanais, kaut vēl bez detalizēta proporciju un krāsas apraksta, pirmo reizi ar parlamenta apstiprinātu likumu tika noteikts par Latvijas valsts karogu.
Šis nacionālais simbols svarīgu lomu bija nospēlējis jau iepriekšējos gados, tāpēc deputātiem lielu iebilžu nebija.
Turklāt referents, sociāldemokrātu pārstāvis Marģers Skujenieks izdarīja atsauci uz 13. gadsimta Rīmju hroniku, “kur latviešu kara pulki gājuši uz Rīgas pusi un nesuši līdzi karogu, kas bijis sarkans ar baltu švītru, un kroniķis saka, ka patiesi es varu apgalvot, ka šis karogs ir latviešu karogs”.
Arī Neatkarības karš bija noticis zem sarkanbaltisarkanā karoga. Lielākās diskusijas izcēlās ap Riharda Zariņa zīmēto Latvijas Republikas valsts ģerboni. Dažiem nepatika, ka uz tā ir heraldiskā lauva un greifs.
Pēc ieceres, tā bija atsauce uz Latvijas teritorijas pagātni, taču vairāki deputāti tajos saskatīja “vāciskus darinājumus”.
Bija priekšlikums lauvas vietā likt arklu, bet greifa vietā zobenu. Skujenieks aizrādīja, ka abi heraldiskie tēli atrodami ne vien vācu, bet arī citu zemju simbolikā, turklāt zobenu un arklu tāpat var ieraudzīt muižniecības ģerboņos.
1921. gadā apstiprinātos valstiskuma simbolus lietoja līdz Latvijas padomju okupācijai 1940. gada vasarā. Oficiāli tos atgrieza apritē 1990. gada 15. februāra Augstākās Padomes lēmums. Kuriozā kārtā līdz 1990. gada 4. maijam tie faktiski skaitījās Latvijas PSR valstiskuma simboli.
