Streiks, kurš draudēja paralizēt Latviju 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Latvija ar lielām bažām gaidīja dzelzceļnieku arodorganizācijas solīto Vislatvijas dzelzceļnieku streiku, ja valdība, Satversmes sapulce un citas institūcijas līdz 16. aprīlim plkst. 7 neizpildīs Dzelzceļnieku savienības centrālās valdes formulētās 25 punktu prasības.
Dzelzceļnieki draudēja paralizēt valsts transporta sistēmu, ja tiem nepacels algas, pilnā apmērā neizsniegs paredzētās, bet par vairākiem mēnešiem iekavētās pārtikas devas, tā sauktās naturālijas (konservus un taukus dzelzceļnieki atteicās pieņemt, prasot paredzētos rudzu miltus un kartupeļus).
Iekavējās arī naudas pabalsti. Valdība bija gatava izpildīt dažus no prasību punktiem, jo starp tiem daudzi bija “neizpildāmi”.
Piemēram, normas, kas ārkārtīgi sarežģītu dzelzceļnieku atlaišanu un jaunu pieņemšanu. Dzelzceļnieku streiks draudēja laikā, kad grūtās pēckara ekonomiskās situācijas un krīzes dēļ strādnieku nemieri plosīja visu Eiropu, īpaši Vāciju, Angliju, Poliju.
Arī Latvijā nedēļu streikoja tramvajnieki un pilsētas elektrostacijas strādnieki, kamdēļ pilsētā ne vien apstājās tramvaju satiksme, bet pazuda arī elektrība. Spēkstacijas darba nodrošināšanā iesaistīja armiju.
Tāpat Rīgā streikoja ostas strādnieki un atsevišķas fabrikas, pat Apsardzības (Aizsardzības) ministrijas tipogrāfija. Dzelzceļu virsvalde aicinājusi streika organizētājus “nelikt dzīves attīstībai šķēršļus”: “Pēc kara grūtībām uz drupu kaudzēm nav iespējams īsā laikā radīt pārticību.
Dzelzceļnieku trūkums ir liels, bet valsts stāvoklis ir ārkārtīgi grūts. Dzelzceļnieku prasības ievēros, cik to atļaus valsts stāvoklis.” Streiks “novestu tikai pie lielāka posta”.
Tika norādīts, ka Latvijas nedraugi to tik vien gaida. Valdība nolēma streika dēļ dzelzceļos uz mēnesi pasludināt kara stāvokli. Par laimi, dzelzceļnieku absolūtais vairākums apdomājās un solīto streiku 16. aprīlī nesāka.
