Pirms 100 gadiem sākās “Kronštates dumpis”. Kāpēc Latvijai nebija pamata priecāties par šo sacelšanos pret lielinieku valdību? 5
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Padomju Krievijas jūras kara flotes bāzē Kronštatē sākās karakuģu matrožu, garnizona un pilsētas iedzīvotāju daļas sacelšanās pret lielinieku valdību ar lozungiem “Par padomēm bez komunistiem!” un “Varu padomēm, nevis partijām.”
Dumpis ilga līdz 18. martam un bija pēdējā lielinieku režīmam bīstamā sacelšanās Krievijas Pilsoņu kara ietvaros.
Lielinieki apgalvoja, ka nemierniekus samusinājuši “baltgvardi” un “antante”, taču īstenībā neapmierinātības pamatā bija terors pret katru, kura politiskie uzskati, kaut kreisi, tomēr atšķīrās no boļševiku partijas ģenerālās līnijas, kā arī “kara komunisma” politika, kuras dēļ valsts ekonomika bija sabrukusi un trūka kā pārtikas, tā kurināmā.
1920./1921. gadā mazāka mēroga zemnieku dumpji pret pārtikas konfiscēšanu laukos bija visai ierasti, taču “Kronštates dumpi” jau raksturoja politiskas prasības – brīvas vēlēšanas padomēs un čekas terora izbeigšana.
Nemiernieki ieguva kontroli pilsētā un pat atsita pirmos lieliniekiem lojālo karaspēka vienību uzbrukumus, taču, tā kā Petrograda dumpim nepievienojās, bija skaidrs, ka to drīz apspiedīs.
Ārpasaulei informācija par Kronštatē notiekošo pienāca galvenokārt caur Somiju, kur sāka ierasties bēgļi.
Viens no Latvijas sociāldemokrātu līderiem Fricis Menders avīzē “Sociāldemokrāts” 18. martā rakstīja:
“Mums nav zināmi Kronštates matrožu sacelšanās tiešie iemesli, taču vispārējie cēloņi nemieriem rādās būt diezgan skaidri. Tie meklējami vispirms komunistu saimnieciskās politikas neveiksmēs, kuras izpaužas visādās krīzēs: kurināmā, transporta, pārtikas un citās. (..) Krievijas patreizējā politika ir sanākusi pretrunā ar saimnieciskās attīstības prasībām. Kā šīs pretrunas izpaudumi uzskatāmi hroniskie nemieri.”
Menders aizrādīja, ka Latvijai nav pamata priecāties par sacelšanos, jo “padomju varas gāšana nozīmētu pēc savām sekām pilnīgi nepārredzamu anarhiju”.
Arī citiem Latvijas politiķiem šķita, ka pēc 1920. gada 11. augusta miera līguma parakstīšanas attiecības ar lieliniekiem sāk normalizēties un “pārsteigumi” nav nepieciešami.
Jāatzīmē, ka ap 8000 dumpja dalībniekiem izdevās aizbēgt uz Somiju.
