Pirms 100 gadiem poļi Lietuvai atņēma Viļņu. Kā tas ietekmēja Latviju? 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Polijas armijas ģenerāļa Lucjana Žeļigovska komandētā divīzija ar neoficiālu Varšavas piekrišanu, pretēji Polijas pamiera līgumam ar Lietuvu ieņēma Viļņu un vēlāk arī apgabalu ap to.
Lietuvas karaspēka klātbūtne bija minimāla, tāpēc pilsētu ieņēma bez lielām sadursmēm.
Viļņā tobrīd civilo pārvaldi vidutāja lomā īstenoja franču gubernators, pulkvedis Konstantins Rebuls, tomēr šī teritorija juridiski skaitījās lietuviešu arī saskaņā ar Lietuvas un Padomju Krievijas miera līgumu.
Mūsdienās zināms, ka, nevēloties samierināties ar Viļņas zaudējumu, bet reizē negribot bojāt attiecības ar sabiedrotajiem, slepenu pavēli Žeļigovskim deva pats Polijas armijas virspavēlnieks Juzefs Pilsudskis.
Operācija, kas vēsturē pazīstama arī kā “želigiāda”, tika noformēta kā viena ģenerāļa “dumpis” un patriotiska atteikšanās pildīt politiķu slēgtu līgumu.
Rietumbaltkrievijā dzimušais Žeļigovskis paziņoja, ka sirdsapziņa un “pilsoniskais pienākums” neļaujot viņam “kopā ar polisko Viļņu atdot lietuviešu rokās mūsu zemes”.
Dažas dienas vēlāk ieņemtajā apgabalā tika pasludināta formāli neatkarīgā Viduslietuvas valsts, kas 1922. gadā, protams, iekļāvās Polijā.
Viļņa kopā ar Viduslietuvu veidoja 13 490 kvadrātkilometru lielu teritoriju ar 490 tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem ap 70% bija poļi (Viļņā lietuvieši tobrīd bija 1–2%).
Lietuva uzskatīja Viļņu par savu vēsturisko galvaspilsētu un negrasījās no tās atteikties, līdz ar to Polijai pievienotās Viļņas jautājums uz 20 gadiem kļuva par poļu un lietuviešu naida avotu.
Saspīlējums ārkārtīgi kaitēja Baltijas reģiona vienotībai un lika diplomātiski laipot arī Latvijai.
