1920. gada 9. martā. Priekšvēlēšanu gaisotne Latvijā 0
Pirms 100 gadiem Latvijā politiskās dzīves temperatūru noteica drīzās Satversmes sapulces vēlēšanas. Līdz tām, paredzētām 17.–18. aprīlī, vēl bija atlicis nedaudz vairāk kā mēnesis. Centrālā vēlēšanu komisija bija sākusi pamazām piesūtīt apgabalu komisijām vēlēšanu biļetenus, konvertus un instrukcijas.
Tikmēr priekšvēlēšanu noskaņas jo koši izpaudās pagaidu parlamenta – Tautas padomes (TP) – pēdējā sesijā, kas bija sākusies iepriekšējā dienā. Atšķirībā no kara apstākļos izveidotās TP, Satversmes sapulces deputātus izraudzījās demokrātiskās visas valsts mēroga vēlēšanās, tādēļ partijām, īpaši kreisā spārna, ļoti rūpēja to tēls vēlētāju acīs.
Tā vārdā pēdējās TP sesijas sēdēs politiķi bija gatavi reizēm atmest konstruktīvu pieeju, sakāpināt emocijas. “Vēlēšanu drudzis izjūtams arī parlamentā. Nervozitāte, aģitācija, spārnotas bultas uz pretinieka pusi. Jāsapurinājas, jānorobežojas, jāvelk opozīcijas līnija. Lai tauta zin izšķirties, lai nesamaina ar citiem. Vēl jāizkaujas ar pretiniekiem, jo diezin vai maijā tie vairs sēdēs deputātu sēdekļos. (..)
Norisinājās asi strīdi par sīkām lietām. Ne pēc būtības, bet formas labad,” šajā dienā ar rūgtu ironiju rakstīja “Jaunākās Ziņas”. Kreisā opozīcija lamāja zemsavieša Kārļa Ulmaņa valdību, ka tā nodrukājusi vairāk naudas, nekā atļauts, savukārt Finanšu ministrija taisnojās, ka pārkāpums nav liels un jāmaksā algas ierēdņiem un karavīriem.
TP sēdes Bruņniecības namā, kā pagaidām sauca Saeimas māju, bija atklātas, bet novērotāji jutās pārsteigti, ka vēlēšanu dēļ uz pēdējās sesijas sēdēm ziņkārīgo nāca krietni vairāk nekā jebkad. Cilvēki bija gatavi stundām stāvēt kājās pie sēžu zāles durvīm, gaiteņos, lai dzirdētu notiekošo. Īpašu interesi publikā uzkurināja sociāldemokrātu pieprasījums iekšlietu ministram Arvedam Bergam “Valmieras notikumu” sakarā.
Proti, saistībā ar tā saukto Valmieras komjauniešu apšaušanu, kad 1919. gada 21. decembrī pēc lauka kara tiesas lēmuma Valmierā tika izpildīts nāvessods 11 jauniešiem, tostarp sešām meitenēm, kuras apsūdzēja pret Latvijas valsti vērstas bruņotas sacelšanās organizēšanā. 8. martā Bergs izvērstā ziņojumā informēja deputātus par lietas gaitu, pauda nožēlu, ka “cietuši bērni”, taču visu atbildību par notikušo uzlika “komunistiem, kas pret mums nostāda bērnus”.
Īpaši izveidotā komisija netika konstatējusi, ka izmeklēšanas laikā Valmieras policijā kāds būtu spīdzināts vai morāli pazemots. Bergs gan atzina apcietināto sišanu, taču tā esot bijusi tikai atbilde uz arestēto izaicinošo izturēšanos un “sitieni bijuši tādi, ka āda nav bojāta”.
Pilsoniskais spārns Berga uzstāšanos uzņēma ar aplausiem, sociāldemokrāti turpināja uzstāt, ka “morāliska pazemošana” notikusi un Valmieras jauniešu grupa bijusi nevis “bīstama organizācija, bet fantastu grupa”. Deputāti ar 42 balsīm par un 16 pret tomēr izlēma, ka īpaša izmeklēšanas komisija nav nepieciešama un var pāriet pie nākamajiem dienas kārtības jautājumiem.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
