Leģendārā Latvijas “saldumu karaļa” uzņēmums tapa kādā nelielā Krāsotāju ielas ceptuvē 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Krāsotāju ielā 25, Rīgā darbu sāka viena no 20.–30. gadu Latvijas ekonomikas ikonām – Vilhelma Ķuzes konditorejas fabrika – uzņēmums, kuru padomju okupācijas gados pazina kā “17. jūniju”, bet mūsdienās tā produkcijai ir zīmols “Staburadze”.
Tiesa, Ķužu ģimene saldumu biznesu bija veiksmīgi sākusi vēl 1910. gadā ar maizes ceptuvi un konditoreju Avotu ielā 16, taču Pirmais pasaules karš šiem centieniem pārvilka svītru.
Kad Ķuzes 1920. gada augustā no bēgļu gaitām haosa aptvertajā Maskavā atgriezās Latvijā, visu vajadzēja sākt no nulles. Pirms Otrā pasaules kara uzņēmums savu laika atskaiti sāka tieši no brīža, kad 1920. gadā Krāsotāju ielas nelielajā ceptuvē pieci strādnieki sāka cept cepumus.
Desmit gadus vēlāk “V. Ķuze” jau bija kļuvis par neapstrīdamu Latvijas saldumu ražošanas nozares līderi visās jomās, ieskaitot strādnieku algas.
Jāpiebilst, ka 1930. gadā Latvijā darbojās 40 saldumu fabrikas ar kopumā 2000 strādniekiem. Konkurence bija pieklājīga. Ķuzes panākumi slēpās ne vien kvalitātē, cenu politikā un teicamā mārketingā, bet arī dotībās sabalansēt visas pozīcijas. Ne velti 1935. gadā viņš sarakstīja rokasgrāmatu “Kalkulācija rūpniecībā un tirdzniecībā”.
30. gados Vilhelmu Ķuzi jau neoficiāli dēvēja par Latvijas “saldumu karali”.
Pirms okupācijas fabrikā ražoja ap 500 dažādu nosaukumu produkciju, tajā skaitā 100 karameļu un 80 šokolādes konfekšu veidus, kafiju, cepumus un kakao.
“V. Ķuze” skaitījās viens no modernākajiem savas nišas uzņēmumiem Eiropā. Produkciju eksportēja un tā regulāri saņēma atzinību izstādēs ārvalstīs. Leģendāro uzņēmēju deportēja 1941. gada 14. jūnijā 65 gadu vecumā. Viņš nomira jau pēc dažiem mēnešiem “Usoļlaga” nometnē, taču viņa izlolotais uzņēmums, kaut citā formā, turpina darboties.
