1920. gada 7. martā. Sīrijas neatkarība 0
Pirms 100 gadiem, izmantojot Turcijas Osmaņu impērijas sabrukumu, Sīrijas Nacionālā sapulce pasludināja Sīriju par neatkarīgu valsti ar karali Feisalu I priekšgalā.
Šobrīd pilsoņu kara un dažādu valstu interešu plosītās Sīrijas pirmais neatkarības periods 1920. gadā gan ilga tikai dažus mēnešus.
Līdzīgi Baltijas valstu gadījumam Lielbritānija un Francija gan sniedza palīdzību Sīrijas arābiem, lai tie atbrīvotos no turku varas, taču ar juridisku atzīšanu nesteidzās.
1919. gada janvārī Parīzes miera konferencē, kuras aizkulisēs, cīnoties par sava valstiskuma atzīšanu, neoficiāli darbojās Baltijas un citu bijušās Krievijas impērijas zemju diplomāti, arī emīrs Feisals neveiksmīgi mēģināja panākt atbalstu Sīrijas neatkarībai. Tomēr rietumvalstis uzskatīja, ka Sīrija tam nav gatava. Neatkarības proklamēšanu negatīvi uztvēra kā Parīzē, tā Londonā.
1920. gada aprīlī īpašā konferencē Sanremo mandātu šīs zemes pārvaldīšanai piešķīra Francijai, kas uzstādīja Feisalam I ultimātu vai nu pakļauties, vai rēķināties ar militāru iebrukumu.
Nesaskaņas starp dažādajiem grupējumiem, kas tajā laikā bija sastopami Sīrijas teritorijā, un domstarpībām paša karaļa politiskajā nometnē, kur daļa sliecās pieņemt franču prasības, bet daļa ne, noveda pie tā, ka jūlija beigās Sīrijā iesoļoja franču karaspēks. Feisala I armija tika sakauta.
Karalis gan turpināja uzskatīt sevi par Sīrijas valdnieku, tomēr nevēlējās tālāku asinsizliešanu un devās trimdā uz britu pārvaldīto Palestīnu. Kā arābu pasaulē cienīta personība vēlāk ar britu atbalstu viņš ieguva Irākas karaļa titulu.
Tikmēr Sīrija līdz pat Otrā pasaules kara beigām oficiāli skaitījās Francijas mandāta teritorija. Otrreiz neatkarību tā pasludināja 1946. gadā.
