1920. gada 30. janvārī. Latvija un Padomju Krievija pārtrauc karadarbību 3
Pirms 100 gadiem Maskavā tika parakstīts slepenais pamiera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju. Pēdējā piekrita atstāt Latgales teritoriju. Pamiers stājās spēkā 1. februārī plkst. 12 dienā, taču par to bija informēti tikai augstākie Latvijas armijas komandieri, jo armijas vadība cerēja ieņemt pēc iespējas izdevīgākas pozīcijas.
Tostarp 31. janvārī Latvijas armija vēl ieņēma Zilupi. Kad Latvijas delegācija 1. februārī devās mājup no Maskavas, par ko gan ziņoja prese, tomēr nekas netika minēts par pamieru. Delegācija pamiera sarunām Latvijas Sarkanā Krusta piesegā bija devusies uz Krieviju jau 2. janvārī. Sarunas sākās 6. janvārī un ritēja paralēli karadarbībai Latgalē.
Delegāciju vadīja Andrejs Frīdenbergs, tajā bija sociāldemokrāts Fricis Menders un Latvijas armijas kapteinis Nikolajs Fogelmanis. No Padomju Krievijas puses sarunas vadīja ārlietu komisārs Georgijs Čičerins.
Lielinieki sākotnēji bija uzstājuši, lai pamiers nebūtu slepens, Latgale tiktu demilitarizēta un Latvijas armija tajā neietu. Latgalei vajagot arī pašvaldības tiesības. Latvijas sarunvežiem tādas prasības bija absolūti nepieņemamas (pamiera slepenība bija nepieciešama ārpolitisku apsvērumu dēļ).
Lielinieku prasīgums turpmākajās dienās dila proporcionāli Latvijas armijas panākumiem Latgales frontē. Tobrīd Latvijas armija bija sasniegusi savu vēsturiski lielāko skaitlisko sastāvu – 76 394 vīri. Tai beidzot bija solīds ložmetēju, lielgabalu un mīnmetēju skaits, turklāt pieci bruņotie vilcieni, astoņas bruņumašīnas, pieci tanki un 23 lidmašīnas.
