1920. gada 26. februārī. Latvija un Lietuva strīdas par robežām 0
Pirms 100 gadiem Kauņā starpvalstu līmenī darbību sāka Latvijas–Lietuvas robežas komisija. Tās darbu pavadīja strīdi Palangas, Daugavpils, Jēkabpils apriņķa un tāpat Liepājas piederības dēļ. Epizodiski sarunas jau bija sākts risināt 1919. gadā, taču ātri noskaidrojās, ka process nebūs viegls.
1920. gada septembra beigās abas puses lēma, ka nepieciešama šķīrējtiesa. Tāda britu vidutāja, profesora Džeimsa Simpsona vadībā sanāca 1920. gada 29. decembrī un turpināja strādāt līdz 1921. gada 21. martam, kad paziņoja spriedumu.
Latviešiem īpaši jūtīgs bija Palangas jautājums.
Palangā, kas agrāk skaitījās Kurzemes guberņā, 1920. gadā no 1444 iedzīvotājiem 808 bija lietuvieši, 100 latvieši, 459 ebreji. Toties Sventājā dzīvoja 360 latvieši un 49 lietuvieši. Lietuva akcentēja lietuviešu pārsvaru Palangā, lai pieprasītu plašas teritorijas uz ziemeļiem līdz pat Papes ezeram.
1921. gadā publiskotais oficiālais robežkomisijas lēmums Latvijā izraisīja lielu sašutumu, ko savā paziņojumā formulēja arī Satversmes sapulce: “Tādu apgabalu nepievienošana Latvijai, kuru iedzīvotāju vairākums ir latvieši, uzskatāma kā liela netaisnība.” Vispirms jau tas attiecās uz ciemiem ap Palangu, kur latviešu tiešām bija pārsvars.
Rīgā plānoja pat protesta demonstrāciju, ko politisku apsvērumu dēļ tomēr atsauca.
Vēsturnieki gan norāda, ka, rēķinot, kā sadalītas strīdīgās teritorijas, Latvija tomēr ieguva mazliet vairāk – Latvijai “nogrieza” Palangu, taču “piegrieza” Aknīsti.
Latvijas pusē palika 290, bet Lietuvas – 283,3 kvadrātkilometri strīdīgo zemju. Šķīrējtiesa ne vienmēr bija uzskatījusi etnisko faktoru par noteicošo. Proti, kā bija teikts lēmumā: “Lietuvai nepieciešamā pieeja pie jūras prasa, lai Lietuvai piešķir arī zināmu rīcībai nepieciešamu zemes platību, kur viņas valdība varētu ierīkot zvejniecības ostu.” Klaipēda toreiz vēl nebija Lietuvas.
Pēc robežu nospraušanas dabā juridiski Latvijas–Lietuvas robežlīnija stājās spēkā ar 1927. gada 15. oktobri.
