1920. gada 26. aprīlī. “Visus latviešus saukā par komunistiem” 0
Pirms 100 gadiem “Jaunākās Ziņas” iepazīstināja ar Harkovas (Harkiva mūsdienu Ukrainas ziemeļaustrumos) latviešu luterāņu mācītāja Jāņa Birģeļa (1880–1945) liecībām par latviešu bēgļu dzīvi šajā pilsētā Krievijas pilsoņu kara apstākļos.
Harkovā Pirmā pasaules kara laikā kā bēgļi bija nonākuši ap 10 tūkstošiem latviešu, pārsvarā evakuēto Leitnera velosipēdu, Vispārējās elektriskās sabiedrības (VEF priekšteča) un A. Špīlberga dzelzs izstrādājumu fabrikas strādnieki, kā arī viņu ģimenes locekļi.
Daudzi no viņiem vēlējās reevakuēties. Mācītājam Birģelim tas jau bija izdevies nelegāli, bēgot no lielinieku represijām.
Avīze par viņa stāstīto ziņoja: “Deņikina laikā fabrikas bijušas nodarbinātas, jo ogļu trūkums nebijis sajūtams. Dzīves dārdzība arī bijusi panesama. Vienīgi neciešams stāvoklis radies caur avīžu neglītu kūdīdīšanu pret latviešiem.
Namu stūri bija nolipināti ar zīmējumiem par latviešu zvērībām, pat [Antona Deņikina Dienvidkrievijas] valdības oficiālos ziņojumos visi latvieši tika saukāti par komunistiem.
Kara priekšniecības pavēlē bija ieteikts saudzēt krievus pie gūstā ņemšanas, bet nežēlot komisārus un latviešus, kas Krieviju pārdevuši.
No Galvenās bēgļu pārvaldes tika izdots rīkojums neizsniegt latviešu bēgļiem pabalstus. Slimnīcās latviešus ne labprāt uzņēma. Gadījās, ka policija atteicās izdot zārkus bez maksas, ja uzzināja, ka mirušais ir latvietis.
Saimnieki meta latviešu īrniekus ārā no dzīvokļiem, pat atraitnes ar maziem bērniem ziemas laikā.
Krievi aiz atriebības nevainīgus cilvēkus nereti uzrādīja par lieliniekiem, dažs labs aizgāja arī bojā.”
Likteņa ironija, ka 1919. gada decembra beigās, kad Harkova krita lielinieku rokās, pilsētu deņikiniešiem atņēma tieši sarkano latviešu strēlnieku divīzija.
“Karotāju pulkos bija sastopami pat veci vīri sirmām bārdām, kas salā un aukstumā, no Orlas kājām nākot, gāja arvien uz priekšu pasauli iekarot. Tuvāk ieskatoties viņos, ir jāliecina, ka daudzos no viņiem vēl pukstēja īsta latvieša sirds un nedzēšamas ilgas tikt atpakaļ dzimtenē.
Protams, visādi “politkomi” vērīgi uzmana, lai šādas nekrietnas domas neizpaustos uz āru,” norādīja Birģelis.
