Cerības uz “savu stūrīti” vairoja valstiskuma idejas stabilizēšanos zemniecībā 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Satversmes sapulce pieņēma Agrārā likuma 2. daļu “Valsts zemes fonda izlietošana”, kas turpināja agrāro reformu, veidojot tās likumdošanas pamatus, – pirms trim mēnešiem jau bija pieņemta likuma 1. daļa par muižnieku zemes atsavināšanu un pievienošanu Valsts zemes fondam.
Jaunais likums noteica, kā fonda zemes sadalāmas jaunsaimniecībās. Tās drīkstēja veidot ne lielākas par 22 ha, bet ne mazākas par 15 ha.
Aprēķins bija, lai šādu saimniecību viena ģimene spētu apstrādāt saviem spēkiem, nepiesaistot algotu darbaspēku.
Lauksaimniecībā nederīgu zemi ar vai bez meža, ūdeņus, purvus varēja piešķirt virs normas, bet ne vairāk par 5 ha, tostarp arī mežu līdz 3 ha. Zemi piešķīra privātīpašumā par simbolisku samaksu – vidēji 10–20 lati par vienu hektāru, kas bija 20–27 reizes zemāk par tirgus vērtību. Piešķirtā zeme bija jāizpērk 41 gada laikā.
Jāatzīmē, ka muižu dalīšana likuma pieņemšanas brīdī jau ritēja pilnā sparā. Piemēram, tikai no 1. līdz 15. decembrim vien Vidzemē un Kurzemē jaunsaimniecībās bija sadalītas 25 muižas, līdz ar to tapa 566 jaunas saimniecības, bet kopējais 1920. gada ritumā izveidoto jaunsaimniecību skaits sasniedza 7144.
Cerības uz “savu stūrīti” Latvijas valstiskumam kritiskajos sākuma brīžos vairoja valstiskuma idejas stabilizēšanos zemniecībā.
Tomēr jau 30. gadu vidū kļuva skaidrs, ka 15–22 ha saimniecības ir pārāk mazas, lai atmaksātos lauksaimnieciskās ražošanas modernizācija, tehnikas ieviešana.
