1920. gada 18. maijā. “Miera sarunas velkas diezgan lēni” 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem “Jaunākās Ziņas” informēja lasītāju par grūtajām Latvijas–Padomju Krievijas miera sarunām, kas nu jau mēnesi ritēja Maskavā.
Nākamajā dienā bija paredzēts ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica ziņojums par sarunu gaitu Ministru kabinetam un ziņojumu sniegt gatavojās arī Latvijas delegācijas vadītājs, ārlietu ministra biedrs, advokāts Aurēlijs Zēbergs, kurš tobrīd vēl atradās Maskavā, bet jau posās atpakaļ uz Rīgu.
Laikraksts informēja, ka sarunas notiek pašā Maskavas centrā, Sofijas krastmalā, Krievijas impērijas cukurrūpniekam Pāvelam Haritoņenko reiz piederējušajā lepnajā savrupnamā, ko savām vajadzībām bija pievācis lielinieku Ārlietu tautas komisariāts. “Haritoņenko mājā var izjust visu to bijušās Krievijas vīru stilu un garu, kuri varēja un prata dzīvot,” atzīmēts “Jaunāko Ziņu” korespondencē no notikuma vietas.
“Vispāri miera sarunas velkas diezgan lēni, un līdz viņu beigām vēl diezgan ilgi. Miera sarunām ir kaitējušas sekojošas lietas: Rīgas avīžu pāragrās ziņas par miera noteikumiem un sociāldemokrātu netaktiskā izturēšanās. Katra nepareiza un pārspīlēta ziņa, kura parādās latviešu avīzēs, še tiek tūliņ atreferēta ar attiecīgiem piepušķojumiem un pārspīlējumiem. Tādā kārtā iznāk divkāršs pārspīlējums, kuram bieži tīri fantastiska nokrāsa.
Sevišķi naski šinī ziņā ir latviešu komunisti ar savu Krievijas “Cīņu”. Atbraukušais Kuršēvics (bijušais sociāldemokrāts un Tautas padomes loceklis Kārlis Kurševics bija pametis Latviju, pieslējās komunistiem un devies uz Krieviju. – Red.) pilda veselas slejas “Cīņā” ar pārspīlētiem faktiem par Latvijas stāvokli un notikumiem Latvijā.
Krievi ir ļoti labi informēti par notikumiem Latvijā un priecīgi berzē rokas par katru sīkāko faktu, kuru izpūšot var stāstīt briesmu lietas Latvijas bēgļiem, brīdinot viņus neatgriezties Latvijā,” par sarunu specifiku un fonu vēstīja “Jaunākās Ziņas”.
Dažas dienas vēlāk, kad Rīgā ar vilcienu ieradās delegācijas vadītājs Zēbergs, vēl atklātāk tika runāts, ka lielinieki apzināti nodarbojas ar sarunu vilkšanu garumā, izvēršot diskusijas un izvirzot pretenzijas par katru detaļu.
Latvijas sabiedrības skatījumā, galvenais tomēr tobrīd bija panākts – puses bija principiāli vienojušās, ka līguma otrais pants skanēs apmēram šādi: “Līdz ar Latvijas patstāvības un suverenitātes atzīšanu Krievija atsakās labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem no visām tiesībām, kuras piederēja Krievijai, attiecībā uz Latvijas tautu un zemi un dēļ agrākās piederības pie Krievijas.
Latvju tautai un zemei nav nekādi pienākumi pret Krieviju.” Zēbergu diplomātiskās cīņas ar lielinieku sarunvedējiem tomēr bija tā nomocījušas, ka viņš Maskavā vairs neatgriezās, uzticot sarunu pabeigšanu delegācijas loceklim Jānim Vesmanim.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
