1920. gada 17. februārī. Stratēģiskie mazdārziņi 0
Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja: “Iekšlietu ministrija ievāc ziņas no pilsētām un lielākiem apdzīvotiem centriem. Vai tuvumā neatrodas zeme, kur varētu ierīkot priekš iedzīvotājiem ģimenes dārziņus, lai uz rudeni tie būtu apgādāti ar nepieciešamām saknēm. Šim nolūkam noderīgo zemi vajadzības gadījumā atņemšot spaidu kārtā.”
Pirms Pirmā pasaules kara no Vācijas un Skandināvijas ienākusī ģimenes dārziņu mode miera apstākļos tika uzskatīta par veidu, kā pilsētās stiprināt strādnieku ģimenes, ļaut tām “būt pie dabas” un atturēt ģimeņu tēvus no alkohola, taču pēckara posta apstākļos zemes pleķītis, kurā izaudzēt ko ēdamu, ieguva daudz svarīgāku nozīmi.
1920. gada sākumā pārtikas trūkums bija akūta problēma un bada briesmas, īpaši mazturīgajā slānī, bija reāls drauds, kas turklāt varēja saistīties ar radikalizēšanos un bija auglīga augsne lielinieku aģitācijai. Turklāt izpeļņas bija mazas, bet zemnieku diktētās cenas tirgos – ievērojamas.
Žurnāls “Ekonomists” 1920. gadā rakstīja: “Nav nekāds brīnums, ka liela daļa pilsētas strādnieku un ierēdņu pie darba tagadējā ilguma nevar pārtikuši dzīvot. Varbūt uz priekšu, it īpaši, kad ražošanas apstākļi būs labojušies un ļaudis būs iemanījušies ražīgāk strādāt, arī īsākā darblaikā varēs sagādāt visu pilnai pārtikai vajadzīgo. Patlaban, kā pate dzīve māca, tas nav iespējams.”
Citstarp, bija atzīts, ka mazdārziņu produkcija palīdzētu noturēt tirgus cenas saprātīgās robežās. Rīgā 1920. gada pavasarī zemi mazdārziņiem dalīja ne vien nomalēs, bet pat pilsētas centrā – gar dzelzceļa uzbērumu un Jēkaba kazarmām, Citadeles rajonā, tāpat Šarlotes ielā, Grīziņkalnā “uz bijušā balagānu laukuma” un citviet.
Galvaspilsētā ģimene par visai simbolisku samaksu varēja nomā saņemt 50 kvadrātasis (ap 230 kvadrātmetru). Audzēja galvenokārt kartupeļus, dažādas saknes, arī gurķus un kāpostus skābēšanai. Gribētāju uz zemi 20. gadu sākumā bija vairāk nekā izdalāmo platību, tāpēc Rīgā priekšroka bija tiem pretendentiem, kas strādāja municipālajā sistēmā.
1914. gadā Rīgā bija bijuši 1007 ģimenes dārziņi, taču, pēc 1921. gada datiem, jau 5757. Taču nepieciešamība nodrošināties ar saviem pārtikas krājumiem bija ne tikai galvaspilsētas iedzīvotāju problēma. Piemēram, Jelgavā uz ģimenes dārziņiem 1920. gada martā pieteicās 800 personu, bet pilsētai tik daudz zemes nebija, un tā lūdza palīdzību Zemkopības ministrijai.
Mazdārziņi bija pieprasīti arī Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Rūjienā, Limbažos. Ekonomiskajam stāvoklim uzlabojoties, interese par mazdārziņiem saruka, taču, kā zināms, tie pastāv arī mūsdienās.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
