1920. gada 15. jūnijā. Pirmā tautskaite neatkarīgajā Latvijā 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem notika pirmā tautas skaitīšana neatkarīgajā Latvijā. Tā bija sākusies 14. jūnijā un ilga līdz 18. jūnijam. Šo pasākumu citstarp uztvēra kā 1919. gada rudenī Marģera Skujenieka vadībā izveidotās Valsts statistikas pārvaldes ugunskristības.
Līdz tam pārvalde, kas sākotnēji nodarbināja 49 darbiniekus, saviem aprēķiniem bija izmantojusi vēl cara laikos apkopotās ziņas, nu jau neglābjami novecojušas.
Apkopojot rezultātus, izrādījās, ka valstī tobrīd dzīvoja 1 miljons 596 tūkstoši cilvēku iepretim 2 miljoniem 552 tūkstošiem pirms Pirmā pasaules kara un 1,92 miljoniem šobrīd.
Skaitīšana uzrādīja interesantas izmaiņas Latvijas sabiedrībā, salīdzinot ar laiku pirms Pirmā pasaules kara. Latviešu īpatsvars bija pieaudzis no aptuveni 64% uz 73%.
Tāpat izrādījās, ka ļoti audzis strādājošo iedzīvotāju skaits. Pēc 1897. gada datiem, strādāja 38,7% iedzīvotāju, bet 61,3% bija ģimenes locekļi, kurus strādājošie uzturēja, taču 1920. gada vasarā šī attiecība bija mainījusies attiecīgi uz 57% un 43%, kur pēdējais ietvēra arī bezdarbniekus.
Pēckara trūkuma apstākļos strādājošo skaita palielināšanās bija saprotama.
Kā, analizējot datus, rakstīja Valsts statistikas pārvaldes vadītājs Skujenieks: “Ārkārtīgi lielā mērā pieaugošo strādājošo cilvēku skaits dod vislabāko liecību par mūsu valsts iedzīvotāju gribu atjaunot izpostīto dzīvi un liecina, ka kara sistās brūces būs ātrāki sadziedētas, nekā to varēja sagaidīt.”
Otrs faktors bija mazāk iepriecinošs – pēckara ģimenēs bija mazāk bērnu. Kara posta sekas varēja vērot arī nodarbināto struktūrā.
Agrāk, pateicoties industriālajai Rīgai un citiem ražošanas centriem, Latvijas teritorijā rūpniecībā bija nodarbināti 21,4%, bet lauksaimniecībā 48,4% strādājošo, bet 1920. gadā Latviju varēja uzskatīt par lauksaimniecisku zemi, jo lauksaimniecībā maizi pelnīja gandrīz 80% strādājošo, kamēr rūpniecībā nepilni 7%.
Absolūtais vairākums starp lauciniekiem bija latvieši – 81,5%. To pašu varēja sacīt par etniskajām minoritātēm, un tikai vācbaltieši un ebreji bija izteikti pilsētnieki.
Starp rūpniecībā strādājošiem latviešu bija nepilni 67%. Tirdzniecībā dominēja ebreji un vācbaltieši, atstājot latviešiem 33%. Ievērojami sarucis tāpat bija tirdzniecībā un brīvajās profesijās strādājošo daudzums, kamēr mājkalpotāju skaits vispār bija noripojis no 13,5% uz 1,4%.
“Mājkalpotāju skaita samazināšanās ir uzskatāma par saimniecisku progresu, jo pie mums Latvijā pirms kara ar samērā mazproduktīvo mājkalpotāju darbu nodarbojas 13,5% no visiem iedzīvotajiem, kamēr Vācijā tanī pašā laikā bija tikai 6,1%,” komentēja Skujenieks.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
