1920. gada 14. augustā. Kāpēc Latvijai neļāva piedalīties Antverpenes olimpiskajās spēlēs 0
Pirms 100 gadiem Beļģijas pilsētā Antverpenē atklāja VII olimpiskās spēles – pirmo vērienīgo starptautisko sporta pasākumu pēc Pirmā pasaules kara, pirmo olimpiādi, kurā lietoja piecus apļus attēlojošo olimpisko karogu un pirmo, kurā izskanēja sportistu Olimpiskais zvērests: “Visu sportistu vārdā apsolu, ka mēs piedalīsimies šajās spēlēs, cienīdami un ievērodami noteikumus, saskaņā ar kuriem tās tiek rīkotas, īsteni sportiskā garā, sporta slavas un savu komandu goda vārdā.”
Uz olimpiskajām spēlēm Antverpenē aicināja 29 valstu pārstāvjus, bet ne valstis, kas karu bija zaudējušas, – Vāciju, Austriju, Ungāriju, Turciju, Bulgāriju.
Ielūgumu nesaņēma arī Latvija, kaut gan augusta beigās Latvijas armija bija rīkojusi ko līdzīgu pirmsolimpiskām atlases sacensībām.
Galvenais šķērslis izrādījās apstāklis, ka Latvijā vēl nebija nodibināta Olimpiskā komiteja (LOK) – to nodibināja 1922. gadā, līdz ar to Latvijai pirmās bija ziemas Olimpiskās spēles Šamonī 1924. gadā. No Baltijas valstīm nosūtīt komandu uz Antverpeni spēja tikai Igaunija, kam izdevās ne tikai nokārtot formalitātes, bet savākt arī nepieciešamo finansējumu braucienam gan no valsts budžeta, gan ziedojumos.
Spēles ilga līdz 12. septembrim, un igauņi no tām pārveda vienu zelta un vienu sudraba medaļu svarcelšanā, kā arī sudrabu maratonā. Tomēr par īstu sensāciju kļuva olimpisko spēļu debitante Somija, ko gan Latvijas, gan citu valstu prese slavēt slavēja kā spēļu morālo uzvarētāju. Proti, somi ieguva 34 medaļas, no kurām 15 zelta, piekāpjoties kopvērtējumā vien ASV, Zviedrijai un Lielbritānijai. Somu sportisti, vispirms jau gargabalnieks Pāvo Nurmi, mājās tika sagaidīti kā nacionālie varoņi.
