1920. gada 12. aprīlī. Nākamo klasiķu atgriešanās 1
Pirms 100 gadiem “Valdības Vēstnesis” ziņoja: “Valkas apriņķa latviešu komandantūra telegrafē, ka pār robežu pārnākuši un 11. aprīlī Strenču stacijā saņemti pieci pieprasītie apmaināmie ķīlnieki, proti: Jānis Resnais, Vilma Resnais, Arturs Laiviņš, Anna Laiviņ un Arvīds Šmits.
Bez tam paši uz savu roku pārnākuši: rakstnieks Andrejs Upīts, mākslinieks Indriķis Zeberiņš un aktieris Eduards Smiļģis. Valdība deva rīkojumu, lai visus pārnākušos sūta tūliņ uz Rīgu, kur tie nu pienākuši.” Upītis, Zeberiņš un Smiļģis “uz savu roku” vispirms bija šķērsojuši Padomju Krievijas–Igaunijas robežu un tad nonākuši Valkā.
Pieci lielinieku saņemtie ķīlnieki pēc Latvijas puses pieprasījuma tika apmainīti pret 17 Latvijā arestētajiem komunistiem, tostarp bijušo Pētera Stučkas režīma laika Rīgas tribunāla priekšsēdētāju Pēteri Cinīti.
Par iepriekš minēto trijotni varasiestādes interesi nebija izrādījušas – tie no lielinieku zemes aizbēga paši. Visus pārnācējus Rīgā nodeva drošības iestāžu rīcībā pārbaudes veikšanai. Nākamais Dailes teātra režisors Smiļģis Pirmā pasaules kara un Krievijas Pilsoņu kara laiku bija pavadījis Krievijā.
Rīgā par Smiļģi kā “politiski uzticamu” galvoja viņa draugi, un aktieri pēc pāris dienām atbrīvoja. Atbrīvoja arī Zeberiņu. Citādi notika ar 1919. gada Padomju Latvijas Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītāju Upīti, kurš Stučkas laikā izcēlās ar kultūras iestāžu organizēšanu un revolucionāra satura prozas un dzejas publikācijām.
Upītis līdz ar Stučkas valdības paliekām bija atkāpies uz Rēzekni, tad Veļikije Lukiem un Maskavu. Rīgas Centrālcietumā viņu noturēja līdz jūnija beigām un atbrīvoja tikai pret “vairāku sabiedrisku darbinieku” galvojumu.
Preses par “pazudušo dēlu” iedēvētais rakstnieks apsolīja ar politiku vairs nenodarboties un apmetās Skrīveros policijas uzraudzībā. Jūlija nogalē viņu gan arestēja vēlreiz un atbrīvoja augustā tikai sakarā ar Satversmes sapulces amnestiju.
