1920. gada 10. martā. Ķeras pie Brāļu kapu izveides 1
Pirms 100 gadiem ar valdības ziņu tika izveidota Brāļu kapu komiteja, kuras priekšgalā nostājās Latvijas tā brīža Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Komitejas mērķis bija Pirmajā pasaules karā un Neatkarības cīņās kritušo karavīru kapu sakārtošana un labiekārtošana ne vien topošajā Brāļu kapu kompleksā, bet visā Latvijā.
Institūcija gatavojās sniegt arī padomus pašvaldībām, kā piemiņa labāk iemūžināma, kur vajadzētu būvēt lielākus pieminekļus, kur uzstādīt piemiņas plāksnes kritušajiem baznīcās.
Tajā pašā reizē Valsts kancelejai uzticēja izstrādāt veidojamās institūcijas statūtus, ko apstiprināja Ministru kabineta sēdē 5. martā. Vēsts par komitejas dibināšana izsauca lielu interesi, tomēr iedzīvotājiem vēl trūka apjausmas par tās misiju un ko vispār nozīmē jēdziens “brāļu kapi”.
Tā 1920. gada beigās komitejas loceklis Fricis Lasmanis, atzīstot, ka institūcija saņem “dažādus pieprasījumus”, presē skaidroja: “Brāļu kapi nosaucamas tās mūsu kareivju – varoņu dusas vietas kauju laukos un piefrontes joslā, kur tie nevis pa vienam, bet lielā skaitā, vienā jeb vairāk rindās kapos kopā apglabāti. Šādu kapu kopšana ir komitejas un viņas vietējo nodaļu uzdevums. Atsevišķi kareivju kapu kopšana jāuzņemas viņu piederīgiem un vietējai sabiedrībai.”
Lai “dabūtu harmoniski noskaņotu gleznu”, tas ir, ainavu, kapos nācās veikt plašus zemes darbus – norakt un izlīdzināt kāpas, pievest stādījumiem nepieciešamo augsni. Tā kā kapus uzreiz iecerēja veidot kā arhitektoniski vienotu ansambli, piederīgos ļoti lūdza necelt pieminekļus un neveidot apstādījumus uz savu roku bez saskaņošanas.
Kā zināms, tēlnieks Kārlis Zāle darbu pie Brāļu kapu tēlnieciskā kompleksa veidošanas uzsāka 1924. gadā, bet 1936. gadā ansamblis bija pabeigts.