1920. gada 1. jūnijā. Maizes trūkums un mahinācijas 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Latvijā vairs nedraudēja bads kā 1919. gadā, tomēr joprojām bija jūtams pārtikas trūkums. Miltu un graudu trūkuma dēļ palika spēkā aizliegums cept smalkmaizītes, kā arī brūvēt alu. Maize tika normēta ar kartītēm. Rīgas pilsētas Pārtikas valde no 1. jūnija bija noteikusi, ka maizes cena uz kartītēm mārciņā (ap 400 gramu) ir viens Latvijas rublis, tātad par normu bija jāmaksā divi rubļi.
Kartītes attiecās uz konkrētiem veikaliem, un iedzīvotājiem sava maize bija jāizņem noteiktās dienās. Rudzu maizi varēja nopirkt arī tirgū, taču par aptuveni trīs reizes augstāku cenu nekā valsts noteiktā. “Smalkie kviešu milti pēdējā laikā cēlušies cenā un maz dabūjami.
Pilsētā tos var dabūt tikai Iekšrīgā dažos veikalos par 8 rbļ. mārciņā. Tas izskaidrojams ar pārtikas miltu trūkumu pēdējā laikā. Šī parādība tomēr pārejoša, jo jūnija otrā pusē Apgādības ministrija saņems vismaz ap 500 tonnu lielu Amerikas balto miltu pasūtījumu,” rakstīja “Jaunākās Ziņas”. Graudus, tāpat miltus līdz jaunajai ražai plānoja iegādāties Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā. Valdība ārzemēs graudus iepirka par augstāku cenu, nekā pēc tam tirgoja kartīšu sistēmā. Galvenais bija apgādāt iedzīvotājus.
Diemžēl bija ļaudis, kas no šīs cenu starpības iedzīvojās, viltojot maizes talonus jeb kuponus. Jūnija sākumā laikraksti ziņoja par Rīgas Pārtikas valdē atklātām mahinācijām un blēdībām. Pret viltotajiem taloniem saņemtā maize tika pārdota par tirgus cenām. Aizdomas par kaut ko nelāgu radās vēl bermontiādes laikā 1919. gada beigās, taču tad kontrolēt izdali un izmeklēt šādas lietas neatlika laika.
Kontroles iestādes bija darījis uzmanīgas fakts, ka par spīti tam, ka daudzi iedzīvotāji karadarbības laikā nonākuši armijā vai arī devušies prom no galvaspilsētas, Pārtikas valdē atpakaļ nonākušo kuponu skaits samazinās ļoti maz – uzņēmīgi darboņi, kas drukāja viltotas kartītes, pārdeva tās maizes veikalu īpašniekiem, savukārt tie viltojumus labprāt pirka. Tādā veidā iegūtā lētā valdības maize nonāca tirgū par augstāku cenu. Iestādes gan mierināja sabiedrību, kā šādu praksi piekopušas “ļoti nedaudzas” tirgotavas.
Tomēr nācās mainīt kuponu izskatu un veikt attiecīgajām tirgotavām “piestiprināto” iedzīvotāju pārreģistrāciju. Valsts kriminālpolicija pie blēdību izmeklēšanas bija ķērusies 1920. gada janvārī, taču līdz 1. jūnijam neviens vainīgais nebija atrasts vai sodīts.
Pārtikas valdes nodaļas vadītājs un galvaspilsētas valdes loceklis Roberts Bīlmanis presei uzsvēra: “Līdz šim vēl neviens no apgādes padomes locekļiem, ne arī no atbildīgām personām pie atbildības nav saukti.” Presei ieteica izbeigt “pārspīlējumu” izplatīšanu.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
