1920. gada 1. jūlijā. Valkas šoks un “igauņu okupācija” 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem britu pulkveža Stīvena Džordža Talentsa vadītā starptautiskā šķīrējtiesa Latvijas–Igaunijas robežu nospraušanā darīja zināmu savu lēmumu jautājumā par latviešu un igauņu vienlīdz kāroto Valkas pilsētu.
Spriedums bija latviešiem šokējošs, jo Talentss bija secinājis, ka, vienkārši novelkot līniju pilsētas centrā, tiktu traucēta Valkas ikdienas dzīve, tādēļ pilsētas galveno daļu ar dzelzceļa staciju piešķīra Igaunijai, bet mazāko daļu ar Valkas–Alūksnes dzelzceļa līnijas staciju Latvijai.
Varžupīte kļuva par robežupi. Latvijai vēl tika Lugažu kapsēta, smilšainais Lugažu laukums un Putras kalns – kopumā ap 80 pārsvarā koka ēku un neviena skola.
Latvijas sabiedrībā tas sacēla sašutuma vētru, attieksme pret Igauniju šajā laikā bija ļoti negatīva. Neizslēdza pat karošanu, ko politiķu aprindās gan neuztvēra nopietni.
Ar 25. jūniju datētajā Valkas latviešu iesniegumā Satversmes sapulcei, ko publicēja presē, bija skaidri runāts par “igauņu okupāciju”, pieminot Igaunijai 1919. gada situācijas izmantošanu, savu teritoriālo ambīciju apmierināšanā, tajā skaitā vardarbīgām metodēm apspiežot vietējos latviešus.
Igaunijai pārmeta intrigas nolūkā ietekmēt Talentsa šķīrējtiesas darbu, arī to, ka valsts parlaments vēl 15. jūnijā, nenogaidot šķīrējtiesas lēmumu, bija pasludinājis, ka “Valka ir igauņu pilsēta”.
“No savas puses mēs turam par augstāko pienākumu aizrādīt Satversmes sapulcei, ka tauta nekādi neatzīs tādu šķīrēju tiesas lēmumu, kas Latvijas iedzīvotājus nodotu igauņu verdzībā, pievienojot Latvijas teritoriju Igaunijai. Katrs, kas piekristu tādam lēmumam, būtu pret tautu, tas ir tautas ienaidnieks un nodevējs, ko tauta izmetīs iz sava vidus,” Valkas latvieši brīdināja Rīgas politiķus.
2. jūlijā, atzīstot, ka Valkā nav izdevies panākt tādu robežu, “kura saskanētu ar Latvijas tautas dibinātām taisnīgām prasībām un Latvijas valsts cieņu”, demisionēja ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics.
Viņam sekoja visa Kārļa Ulmaņa valdība. Satversmes sapulce atkāpšanos tomēr nepieņēma, zem lozunga “Vecā Valka zudusi, lai dzīvo jaunā Valka!” asignējot pilsētas latviešu daļas izbūvei 50 miljonus Latvijas rubļu.
