1919. gada 8. oktobrī. Bermontiādes sākums 0
Pirms 100 gadiem agri no rīta Olaines frontē no Jelgavas puses sākās Pāvela Bermonta komandētās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas uzbrukums Rīgas virzienā. Bermontiešu rindās ap 70% bija agrākie vācu Dzelzs divīzijas karotāji, un arī Latvijas valdības un armijas pārstāvji tolaik akcentēja, ka cīņa notiek pret vāciešiem, kaut formāli Rietumkrievijas armija skaitījās balto krievu pretlieliniecisks formējums. Savdabīgi, ka Bermonta traktējumā pirmās demarkācijas līniju esot pārgājušas “latviešu un igauņu daļas” (igauņu pie Jelgavas nemaz nebija). Tāpēc viņam vajadzējis dot pretsparu un nodrošināt savas pozīcijas gar Daugavu. Bermontiešu uzbrukums tika gaidīts, tomēr jaunā Latvijas armija vēl tam nebija gatava. Trūka bruņojuma un ekipējuma. Tehniskā ziņā bermontieši bija nesalīdzināmi pārāki. Fronti ātri pārrāva, un jau vakarā bermontieši bija pie Rīgas robežām. No ielaušanās Pārdaugavā tos vēl izdevās atturēt. Atejošās Latvijas armijas vienības tikmēr diezgan lielā nekārtībā pāri tiltiem no Daugavas kreisā krasta atkāpās uz labo. Noskaņojums bija tuvu panikai. Nākamās dienas vakarā kļuva skaidrs, ka Pārdaugavu noturēt neizdosies. Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība un Tautas padome evakuējās uz Cēsīm. Dienvidu frontes pavēlnieks pulkvedis Jorģis Zemitāns deva pavēli karaspēkam atstāt Rīgu un atiet uz Juglas pozīcijām, taču pavēli, par laimi, neizpildīja. Latvijas vadība gribēja lūgt Bermontam pamieru un pat tika sacerēta attiecīga telegramma, taču arī te iejaucās gadījums – apzināti vai ne, britu karakuģa radiostacija, kam to uzticēja, vēsti nenoraidīja.
